Šejienes gailis prot uzvesties un sāk bļaustīties pie durvīm tikai pusdesmitos. Varbūt vienkārši neesmu šo dzirdējusi – pēc iepriekšējās, autobusā pavadītās nakts, šonakt gulēju kā nosista. Pārējie jau ietur brokastis, es pievienojos. Vēl gremoju avokado maizes, kad Boramī saka, ka šie braukšot ar vienu no strādniekiem skatīties, kā viņš gāž kokus. „Brauciet vien, šo procesu esmu gana redzējusi”, gribu izbaudīt lēnas brokastis un kafiju.
Pēc brokastīm nokopju galdu un nolemju izslaucīt istabu. Šķiet, ka tā nav redzējusi slotu kādu laiku. Lai arī uzskatu sevi par putekļiem liberālu personu, šeit, Dienvidamerikā, visai bieži mani pārņem tīrības mānija, viņi ir vēl liberālāki. Pēc rīta darbiem ķeros pie krāsošanas. Tagad, ēnā un rīta vēsumā tā ir pavisam cita lieta. Kad siena pabeigta, lūkojos apkārt pēc nākamā darba. Saimnieki vēl nav ieradušies un nevar īsti saprast, ko lai tādu jauku izdara. Nolemju uzfrišināt šejienes dobes. Ravēt ir patīkami, vienīgi asas izjūtas sniedz kastaņu kažociņi, kas sabiruši zemē un ir sīkām adatām nosēti. Kad tādā iegrābjas, nav diez ko patīkami.
Kad beidzu ravēt, atbrauc saimnieki un strādnieki. Viens no viņiem, Lalo, piedāvā mūs ar Elīzu aizvest līdz ciematam, kur var tikt pie interneta, man jāsazinās ar pāris cilvēkiem. Pa ceļam piestājam vietā, kur vietējie ļaudis, mapučes svin svētkus – reizi trīs gados tiek godināta Zemes māte, lai izlūgtos labu laiku, ražu un visu pārējo – notiek upurēšana un vienkārši ēšana. Pļavā ielokā uzceltas zaru būdas, plača viducī cepas gaļa, vairums ģērbušies nacionālajos tērpos. Svētkos var piedalīties vietējie vai tie, kas ir ielūgti. Ielūgumu var saņemt, ja palīdz svētku sagatavošanas darbos. Lalo pagājušo gadu bijis ielūgts. „Galvenais ir paņemt līdzi somu”, viņš stāsta. „Kad tevi šeit cienā, nekādā gadījumā nedrīkst atteikties, tas ir liels apvainojums vietējiem”. Rezultātā viņš mājās devies ar kādiem 18 kg pārtikas. Mēs iekšā neejam, vien apstaigājam svētku norises vietu. Cenšos kaut ko nofotografēt, bet visai ātri tieku pie aizrādījuma.
Tad dodamies uz ciematu, tur satiekam arī Mario ar puišiem, kas uz šejieni atbraukuši iepirkties. Aizejam paēst pusdienas un tad pa visiem piebeidzam internetu mazā kafejnīcā. Tas ir dikti lēns, tomēr man izdodas izdarīt visu paredzēto – ielikt ierakstu un sakontaktēt ļaudis.
E-pastā ieraugu kādu ziņu, kuras piedāvājumu gan nevaru izmantot, bet kuras atsūtīšanas fakts mani parada ļoti priecīgu. Rīgas tūrisma attīstības birojs (lielais paldies) ieteicis mani Tunisijas nacionālajam attīstības birojam kā ceļojumu blogeri no Latvijas un viņi, iepazinušies ar manu blogu, piedāvā janvāra beigās doties pilnībā apmaksātā žurnālistu un blogeru braucienā uz Tunisijas elektroniskās mūzikas festivālu kāpās un ko tik vēl nē. Esmu bijusi šai valstī un īpaši nealkstu atgriezties, vēl jo vairāk pārtaukt savu Dienvidamerikas apceļošanu, tomēr šāda piedāvājuma saņemšanu uztveru kā komplimentu tam, ko daru. Kā hedhantera zvanu brīdī, kad tev jau ir labs darbs.
Drīz klāt ir Lalo un dodamies atpakaļceļā. Laba garastāvokļa iedvesmota, esmu nopirkusi visiem augļus – arbūzu un bumbierus. Mario iznes burku ar grauzdētiem miltiem – vietējie tos ber uz arbūza un ēd. Galvenais pirms norīšanas miltus saslapināt, nevis ieelpot pirmos, citādi jāklepo ilgi, kā mums visiem par prieku to nodemonstrēja Boramī. Vēl vietējie mēdzot ēst arbūzu kopā ar maizi.
Lalo dzīvo kaimiņos un vakara pusē aizejam viņu apciemot – apskatīt ābolu dziras spiedi, saimniecībā mītošos dzīvniekus un pārbaudīt piepūšamās laivas – rīt dosimies izbraukumā ar tām.
Paēdam vēlas vakariņas un es jau cerīgi lūkojos gultas (ok, matrača) virzienā, kad Mario paziņo, ka šodien ciematā ir svētki (cilvēku un ziedu jūra) – 34. gadu dzimšanas diena un mums noteikti jāaizbrauc uz tiem palūkoties. Nu, kā var nebraukt. Salienam vecā pikapā un kratāmies uz ciemu. Jā, tur spēlē lauku kapela vietējā stilā – uz skatuves dziedātājus un publiku uzmundrina divas pusplikas „kovbojmeitenes”. Vakars gan ir tikko sācies un publika pagaidām nav pārāk atsaucīga uz dejām. Stundu pavērojuši notiekošo, man par prieku, dodamies atpakaļ. No ceļa var redzēt arī mapuče svētkus, tie izskatās daudz interesantāk – ugunskuri tumsā vilināt vilina. Tomēr neriskējam doties turp, jau pa dienu uz mums skatījās šķībi, tagad, kad svinības un rituāli iet pilnā sparā, svešinieki tur nav gaidīti.
10. janvāris, 67. diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 23 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 23 USD |
| Ceļojuma bilance | – 550 USD |
