Laivas, kazas un milži

„Ej, celieties, Lalo jau ir klāt”, Boramī, kas katru rītu mostas agri kā cīrulis, modina mūs, pārējos. Mazliet pukojamies uz Boramī, kāpēc viņš mūs nepamodināja ātrāk, un steidzam pēc iespējas ātrāk izveikt rīta rituālus. Minūtēs piecpadsmit esam gatavi un tad saprotam, ka Lalo ar Mario ir kaut kur nozuduši. Šeit tas ir ļoti ierasti – nezināt un nesaprast, kas notiek vai notiks. Arī tagad, sēžam un gaidām, kad vīri atgiezīsies. Tas notiek vairāk kā pēc stundas, izrādās, šie bijuši Pukonā savākt vēl dažus pasažierus.

Esam krietns pulciņš, divas pilnas mašīnas. Braucam pa baltajiem ceļiem un, tā kā sēžam otrajā mašīnā, rijam putekļus pilnām mutēm. Citādi ir skaisti – vietām var redzēt kalnu upi, šķērsojam to pa maziem koka tiltiņiem reizes desmit, vērojam kalnus un vietējās saimniecības to pakājēs.

Pēc pusotras stundas apstājamies vientuļā vietā un Lalo paziņo, ka esam klāt, tālāk jāiet kājām. Puiši uzkrauj plecos laivas, meitenes pārtiku un sākam rāpties vienā no kalniem. Jau drīz nonākam ēnā un ejam pa šauru taciņu, kas vijas caur krūmājiem. Pamazām krūmi pārvēršas kokos, tad koki lielos kokos, tad lielie koki gigantiskos. Esmu fotografējot mazliet iepalikusi, tagad ar vaļā muti un bijību veros augšup. Koku vectēvi-milži izpletuši zarainās rokas debesīs – citu klāj lapas, citu skujas, no citas palikuši vien pelēki kauli. Parasti sūdzos, ka nevaru nofotografēt kalnus, lai parādītu to varenību, tagad tas pats jāsaka par šiem kokiem – nelien kadrā. Tāpat kā gaismu-ēnu spēles un saules piesiluša citāda meža smarža.

Pēc mazliet vairāk kā četru kilometru gājuma, mūsu skatieniem paveras Izabellas lagūna – zils ūdens klajs nekurienes vidū, kā daži labi purva ezeriņi Latvijā. Iekārtojam nometni, zēni piepumpē laivas. Tās ir divas – liela, stabila un zaļa; maza, līgana un pelēka. Pelēkā „kanoe” ir vienvietīga un mēs pēc kārtas dodamies izvicināt rokas un airus. Pirmajā reizē izmetam vienu nelielu lociņu, bet nākamajā jau kuģojam pa visu lagūnu. Es iedrošinos kā pasažieri paņemt līdzi lielo fotoaparātu, jo no lagūnas vidus paveras daudz plašāks skats uz sniega klāto kaimiņu vulkānu un kalniem.

Vīri grib noķert kādu zivi, bet paliek gribot. Tās priecīgi lēkā gar degunu, bet neizrāda ne mazāko interesi nokļūt uz āķa. Mēs ar Edvīnu arī nopeldamies, ūdens ir spirdzinošs un pēc tam vairs nav auksti. Mario mamma Blanka lauž jaunos bambusa dzinumus – tos var pagatavot un apēst. Bērni salauzuši grāvmalē augus, kas man mazliet atgādina rabarberus, mazliet latvāņus. Laikam jau radniecība ar rabarberiem ir izteiktāka, jo sulīgos kātus var ēst.

Saule jau laižas uz rietu un mums arī laiks doties atceļā – tas ir mazliet vieglāks, jo pamatā taka ved lejup. Uzsākam braukt, bet drīz vien stājamies – mūsu pikapam ir caura riepa. Mario sameklē rezerves riteni un vīri ķeras pie nomaiņas darbiem. Cik vīriešu nepieciešams, lai nomainītu auto riepu? Pareizi, pieci. Viens skatās, viens dod padomus, divi fotografē un viens maina riepu.

Atpakaļceļā mēs apstājamies vēl vairākas reizes – te savākt kādu baļķi, te upes krastā porainus akmeņus, kas noder pēdu pedikīram, koku zarus ar glītām spurām dekoratīviem mērķiem – jūtos kā ceļojot ar savu ģimeni, arī viņi parasti nekam noderīgam nevarēja pabraukt garām.

Lalo grib nopirkt kazu, tāpēc piestājam arī kādā fermā. Mēs fotografējam, bet vīri ilgi salīdzina dzīvniekus un pārspriež savas lauku lietas. Šeit, līdzīgi kā vairums sētās, dzīvo pieci suņi. Tie izskatās draudīgi, bet izturas draudzīgi. Braucot gar daudzajiem ganību žogiem domāju par to, cik labs šāds ceļošanas veids – mēs nonākam pavisam tiešā veidā vietējā dzīvē un vidē. Es, piemēram, negribētu caur šo reģionu doties kājām vai ar velosipēdu, kaut vai dēļ tiem pašiem suņiem.

Galā nonākam pavisam tumsā, ir jau desmit vakarā. Tomēr Blanka, lai arī nogurusi, uzsilda mums vakariņu zupu – pēc garās dienas un fiziskās slodzes visi ir izsalkuši. Nez vai svaigā gaisa vai kā cita ietekmē, šonakt skatos sapņos kā video – pati strādāju tūrisma jomā, tad ilgi mēģinu pierunāt vienu klaidoni sākt strādāt Rimi, pēc tam staigāju pa Krievijas tirgu, kas vienlaikus ir arī lidosta, kur par mazu naudu ar mazām lidmašīnām vai aizlidot, kurp vien vēlies.

11. janvāris, 68. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance
Ceļojuma bilance – 525 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s