Arequipas hostelī noliekam somas, iešmaucam dušā, ieskatāmies internetā. Tā nemanot pienāk 8 no rīta, kad klāt ir minibuss, kas mūs vedīs divu dienu ekskursijā pa Colca kanjona reģionu. Katram gidam šeit ir kāds specifisks teiciens. Mūsu iepriekšējais gids pielietoja vārdu „basically” kur vajag un kur nevajag – tagad ik reizi pieminot šo vārdu, mēs atceramies viņu. Šim gidam, savukārt, ir nosliece uz vārdu „wonderful”, viņam viss ir „wonderful” – šeit jūs varēsiet uzņemt „wonderful” fotogrāfijas, šī ir „wonderful” baznīca, te var apēst „wondeful” pusdienas un tā joprojām.
Pirmajā pieturvietā gids iesaka visiem iedzert „wonderful” kokas koka lapu (coca leaves) tēju, kas palīdz pret augstuma slimību, jo mūsu ceļš vedīs 5000 metrus virs jūras līmeņa. Mēs to arī paklausīgi darām. Kalnu pāreja ir augsta un skaista, ik pa laikam busiņš pietur, lai tiekam pie „wonderful” bildēm. Dienas vidū nonākam Chivay pilsētā, kas ir lielākā Colca kanjonā. Buss pietur pie kāda restorāna, kur var paēst brīnišķas pusdienas par 28 solēm. Mēs vienprātīgi aizejam pāris kvartālus tālāk un paēdam vietējā tirgū pusdienas par 6 solēm. Pēc šī izgājiena gids pret mums izturas krietni vēsāk kā iepriekš – mēs esam „izčakarējuši” viņa ģimenes biznesu vai vismaz komisijas naudu.
Šodienas pēdējais pieturas punkts ir neliela pastaiga pa Colca ieleju. Tās iesākumā slejas mūra siena, kuru grezno mūsu varoņa Tupakamaru vārds, tāpēc nevaram paiet garām nenofotografējušies ar to. Kamēr mēs bildējamies, gids ar pāris cilvēkiem ir gabalā un mums nav ne jausmas, kur iet. Pēc īsas maldīšanās tomēr pievienojamies pārējiem. Uzkāpjot līdz kādai nojumei, kas ir pastaigas galapunkts, paveras skats uz ieleju. Ir skaisti, ir, bet nevar salīdzināt ar to krāšņumu, ko redzējām, ejot pārgājienā ar Čārliju. Vispār es ik pa laikam to atceros – tas bija neticami lielisks.
Pēc pastaigas atgriežamies Chivay, tur mēs nakšņosim. Mazliet apskatām pilsētu, paēdam vakariņas un ap septiņiem jau rosāmies gulēt – iepriekšējā nakts autobusā nav lāga gulēta un rīt mums agri jāceļas. „Bedtime stories!”, nokomandē Ali un mēs pazūdam zem segām. Visa šodiena bija diezgan nelāga, mēs tai piešķīrām nosaukumu „tūristu slazdā”, bet šis vakara noslēgums ir kas tāds, kura dēļ atcerēšos dienu ar siltuma sajūtu.
Es atsakos runāt par neseniem savas privātās dzīves notikumiem, bet visādi citādi – mēs stāstām viens otram smieklīgus un skumjus un – ļoti, ļoti personiskus stāstus no savas dzīves. Mēs runājam par mīlestību, attiecībām, nāvi un visām citām eksistenciālām tēmām. Gaiss virmo no sirsnības un atklātības, cirvi varētu pakārt. Ali un Džouvī ir kā diena un nakts, es jūtos kā krēsla. Vai ausma. Ali ļoti grib dibināt ģimeni, radīt bērnus, „man ir tik daudz mīlestības, ko dot”. Es jau sniedzos pēc kompja, lai to pierakstītu, bet Džouvī mani norāj. „Tu to atcerēsies. Rīt no rīta paskatīsies uz Ali un izlasīsi viņa sejā – man ir tik daudz mīlestības, ko dot”, viņš daļēji zobojas. Džouvī negrib ne sievu, ne bērnus, arī konkrētu nākotnes plānu viņam nav. Džouvī tic, ka tas, kas viņam vajadzīgs, viņu atradīs pats. Es vairs (vēl) nezinu, ko es gribu. Nē, patiesībā zinu. Tuvākajā nākotnē es gribu tieši to, ko es daru. Es gribu ceļot.
- diena, 2014. gada 16. decembris
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 12 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | 58 USD |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 70 USD |
| Ceļojuma bilance | – 283 USD |
