„Un vispār man riebjas, ja mani sauc par Džovanni”, kādā brīdī paziņo Džovanni. Nē nu, varēji jau pateikt ātrāk. „Un kā mēs nonācām līdz tam, ka visi tevi šeit sauc par Džovanni?”, netieku gudra. „Tas ir mans oficiālais vārds un tā kā rezervēju Marko hosteli caur booking.com, Marko tā sāka mani saukt, un līdz ar to jūs arī. Bet vispār mans vārds ir Džouvī”, seko paskaidrojums. Labi, lai būtu Džouvī.
Tā nu ar mēs ar Džouvī atstājam „mīlestības vēstuli” Ali un dodamies rīta pastaigā. Huacachina ir neliela oāze ar lagūnu tuksneša vidū – to no visām pusēm ielenc smilšu kalni. Ali jau agrā rītā aizbrauca uz Nasca, kur no lidojuma var apskatīt slavenās milzu figūru līnijas, no kurām viena rotā vietējo metāla naudu. Džouvī nepatīk lidot, bet man nepatīk ekskursijas cena (120 USD), tāpēc mēs šo atrakciju izlaižam, vien piekodinām Ali uzņemt smukas bildes.
Sākam kāpt kalnā, kas ir aiz mūsu viesnīcas. Iesākumā iet tīri labi, bet tad smilšu siena top stāvāka un kājas slīd atpakaļ – jāliek lietā arī priekšējās ekstremitātes, lai tiktu uz priekšu. Augšā nonākam kārtīgi nomūrējušies ar smiltīm. Pastaigu turpinām pa kāpas kori, veroties uz visām pusēm. Vienīgi nožēlojam, ka nepaņēmām līdzi plastmasas maisu vai kādu citu plakni uz kuras šļūkt lejā. Bet arī lēkšot lieliem soļiem lejup ir gana jautri.
Kad atgriežamies, Ali jau ir priekšā – lidojums esot bijis lielisks. Lai arī mums smiltis birst no visām vietām, dušā iet nav jēgas – pēc stundas dodamies izbraukumā ar bagiju pa kāpām un sandbordingu. Mazliet atpūšamies un tad jau arī laiks šodienas piedzīvojumam. Šoferis uz braucienu ierodas ar četrām lielām baltām svecēm. “Kam tās ir domātas?”, mēs prasām. “Esmu katolis un šis ir bīstams brauciens”, nosaka šoferis. Piesprādzējamies un laižam tuksnesī. Šodien Džouvī uznākušas vides saudzēšanas rūpes un viņš drusku “pavaimanā” par tēmu. Es piekrītu, ka gluži nevainīgs šis pasākums nav, bet jautrs gan, to grūti noliegt.
Kad esam brīdi traukušies gan pa līdzenumiem, gan stāvām nogāzēm augšā un lejā, šoferis apstājas pie nelielas kāpas. Mēs izņemam no bagāžnieka “snovborda dēļus”, šoferis salauž sveces gabalos un izsniedz katram vienu, lai varam ievaskot savus braucamrīkus. Mēs visi šļūcam lejup “muļķu drošā” veidā – guļot uz vēdera, vienīgi mūsu drosmīgais aziāts Endijs, kas nekad dzīvē nav braucis ar dēli, dara to stāvus.
Pirmās trīs nogāzes ir “iesildīšanās”. Tad mēs braucam uz lielajiem kalniem, nogāzes kļūst arvien stāvākas un nobraucieni garāki. Drošības pēc jābrauc pa vienam, tāpēc tas pārvēršanas par nelielām sacīkstēm – kurš aizšļūks vistālāk. “Uz trases iziet Anglija, kas par ātrumu, kas par braukšanas tehniku, viņa ir lieliska. Jā, pagaidām pirmā vieta! Gatavojas Amerikas Savienotās Valstis, aiziet”, vienmēr atrodas kāds procesa komentētājs.
Stāvam pēdējā kalna galā – šoreiz īsti nevar redzēt kalna apakšu, nogāze ir gara un lejas pusē ir “lūzums”, aiz kura neredz kalna turpinājumu. Džouvī, īpaši nedomājot, uzsāk nobraucienu. Ātrums pieaug, smiltis put un, lai dzīve būtu vēl interesantāka, pamanām, ka kalna lejā ir tramplīni. Izskatās traki. Bet lejā jātiek ir un mēs, cits pēc cita, meklējot mazāk grubuļainu maršrutu, slīdam lejā. Iepriekš centos nebremzēt, gluži pretēji – attīstīt lielāku ātrumu, bet šoreiz pirmo kalna daļu šļūcu, ierakusies ar sandalēm smiltīs. Tāpat ātrums nav nekāds mazais un kalna lejas daļā jau lidoju kā raķete. Trāpu arī uz pāris tramplīniem, diezgan ekstrēma sajūta. Bet lejā tiekam visi un bez nopietniem savainojumiem – mikrotraumas gan ir vairākiem. Ali, piemēram, ir pamanījies nobrāzt ādu no divu kājas pirkstu virspuses.
Smilšu sērfošana ir noslēgusies un mēs sakāpjam atpakaļ bagijā, mums priekšā pēdējā izbrauciena sadaļa – saulriets. Saule jau tuvojas horizontam, pārvēršot smilšu kalnus zeltā. Mēs uzkāpjam augstākajā kāpā – sākumā fotografējamies uz nebēdu, bet pēc tam apsēžamies un vērojam kā sarkanā ripa pazūd aiz kalniem – un viņa to dara ātri. Izrāde ir beigusies, kāpjam atpakaļ braucamajā un atgriežamies oāzē. Pēc ātras dušas satiekamies uz kopīgām vakariņām – vienai no meitenēm, Sesiljai no ASV, šodien paliek 30. Tā ir pirmā reize, kad viņa dzimšanas dienu sagaida ārpus savas valsts. Kādā brīdī puiši parūpējas par apgaismojuma samazināšanu, bārmenis atnes greznu zemeņu dzērienu un degošu sveci, mēs nodziedam “happy birthday” – viss ir kā nākas.
Pie vakariņām iet vaļā stāsti – mums ir tik forša autobusa kompānija un tik krāsaini stāsti, ka teju visu laiku pavadām smiedamies. Kaķu puisis Glens saguris aiziet gulēt un diemžēl nedzird zviedru meitenes stāstu, kas ir vēl oriģinālāks par viņējo. Zviedrietei bijis kāds draugs, kas mīlējis ballēties un mīlējis arī iepazīties ar meitenēm. Pēc kādas krāšņas ballītes puisis pamodies un izdzirdējis rosību dušā. Lai arī no iepriekšējā vakara daudz nav atcerējies, priecīgs nodomājis, ka izdevies nocopēt meiteni un tagad viņa mazgājas. Nezinu, kas bija lielāks – viņa vilšanās vai šoks, kad, attaisot vannasistabas durvis, viņš ieraudzījis dušā… pingvīnu. Iepriekšējā naktī pa cuku viņš nospēris pingvīnu vietējā nelielā zooloģiskajā dārzā, tad nospriedis, ka pingvīnam vajadzīgs ūdens un ielicis viņu dušā. Nākamajā vakarā draugs pa krēslu iešmugulējis pingvīnu atpakaļ.
Šī bija diena, kuru es noteikti varu ievietot ceļojuma spilgtāko dienu sarakstā, tāpēc domāju, ka tā atbilst Vinetas Juškovas vēlējumam – izbaudīt kādu dienu pēc pilnas programmas. O, jā, to es izdarīju gan! Paldies, Vinci!
41. diena, 2014. gada 14. decembris
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 26 USD |
| Naktsmītnes | |
| Izklaide | 15 USD |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 41 USD |
| Ceļojuma bilance | – 227 USD |
