Pie visa vainīgas grāmatas

27 novembris, 2014 Stāsti Ceļojums: Dienvidamerikas piedzīvojums

Kad saņēmu Edgara Koroņevska uzdevumu, no prieka palēcos. Lai 27. novembris būtu Ceļotāju diena un man jāpastāsta par kādu grāmatu, kura praktiski vai iedvesmai ir noderējusi ceļojumiem. Un jāieliek šī saite, vai tad man grūti: http://gramatuveikals.lv/celotajiem.

Kad veidojas mūsu sapņi? Manuprāt, liela daļa nāk no bērnības, kad mūsu prāts vēl nav robežām un pienākumiem sasiets. Kur mēs ņemam ieraugu sapņiem? Kad mēs augām, tās bija grāmatas. Mani vecāki laimīgā kārtā bija parūpējušies par gana garu grāmatu plauktu un man netrūka iedvesmas.

Pasēžot piecas minūtes un atsaucot atmiņā grāmatas, kas man bērnībā (un ne tikai) lika acīm ieplesties plašāk un fantāzijai lidot augstāk, sarindoju tās sešās grupās. Es noteikti esmu aizmirsusi veselu lērumu, bet šīs ienāca prātā pirmās.

1. Tūrs Heijerdāls
Viņu es gribētu ierindot atsevišķā grupā, jo no visiem pasaules apceļotājiem, viņš viennozīmīgi ir man lielākais elks. Esot Norvēģijā, veltīju viņam arīdzan ierakstu, tas atrodams šeit. Bērnībā Heijerdāla mīļākā grāmata man bija „Aku Aku” par Lieldienu salu lielajiem un noslēpumainajiem vīriem. Protams, arī visas tās, kurās viņš aprakstīja Tigris, Ra un Kon-tiki ekspedīcijas. Tāpat īpašā sirds plauktiņā stāv Heijerdāla dzīves apkopojošā grāmata „Septītajā dienā zeme bija zaļa” – tā bija pirmā grāmata, kuru izlasīju starp divām operācijām, kad gulēju ar plastmasas trubu krūšu kurvī un manas plaušas bija pieslēgtas pie „elpošanas koferīša”, un sapņi karājās mata galā. Bet, te nu es esmu :).

2. Bērnu piedzīvojumu literatūra
Labi, to tā droši vien zinātniski nedēvē, bet kas man var liegt to prieku. Visspilgtākais pārstāvis manā prātā ir Žils Verns ar „Kapteiņa Granta bērniem”, „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, “Astoņdesmit dienās ap zemeslodi” un citiem šedevriem. “Āland…Zēland”, ik pa laikam man prātā aust dažādas ainiņas iz Paganela izdarībām. Protams, arī filmai varoņu atdzīvināšanā bija gana liela loma. Šajā kastītē vēl noteikti dzīvo Marks Tvens ar „Toma Soijera piedzīvojumiem”, Džeka Londona „Baltais ilknis” un droši vien vēl kaudze grāmatu, kuras uz sitienu neatceros.

3. Fantastika
Laikam no šī reģiona mans mīļākais darbs ir Vladimira Obručeva „Saņņikova zeme”. Turpat arī Arturs Konans Doils ar „Zudušo pasauli” un visi citi darbi, kur lidinās pterodaktili un lēkšo dinozauri.

4. Piedzīvojumi ar realitātes piesitienu
Viens no darbiem ir Lidija Tiņanovas „Draugs no tālienes”, tad „Kamanu suņi, riska biedri”, kuru autoru nevaru ne atcerēties, ne atrast internetā. Tad bija viena feina grāmata par puisi, kurš avarē ar lidmašīnu un izdzīvo nekurienē, laikam „Nāves ieleja” saucās. Tad ir virkne darbu, kuriem neatceros ne nosaukumu, ne autoru, pamatā par polārajām ekspedīcijām. Viena bija par pētnieka meitu no viņas redzes punkta. Īpaši labi atceros momentu, kad mazā meitene bija ļoti izsalkusi un vietējā ģimene gatavoja ēdienu – pannā gardi čurkstēja roņa gaļa un mazā jau rija siekalas. Tad no zvejas atnāca ģimenes galva, kuram sieva, pirms sēsties pie galda, lika nomazgāt rokas, jo pētnieka meita mīlot tīrību. Un tad – uzgāza to pašu ūdeni gaļai, lai ir mērcīte. Jocīgi, kādas epizodes paliek prātā visspilgtāk.

5. Humors
To arī nevar īsti uzskatīt par ceļojumu literatūru, bet, ja nekļūdos, tad mans mīļākais smieklu devas darbs – Džeroma „Trīs vīri laivā”, iesākumā ticis rakstīts kā ceļvedis tūristiem. Šeit jāpiemin arī Hepes Kerkelinga apraksts par Santjago ceļu „Kādu laiku būšu prom” un Pītera Meila „Gads Provansā”.

6. Latvieši
Man tā uzreiz nenāk prātā neviens senais autors, bet no mūsdienu darbiem esmu lasījusi gan to kā Lapsa no lāča Sibīrijā muka, gan par Puķes pieredzēto Austrālijā. Bet no mūsu pašu autoriem man viennozīmīgi vismīļākie ir Elvitas Rukas darbi, šķiet, ka esmu izlasījusi visus. Un arī jums iesaku!

Noslēgumā varu piebilst, ka arī ceļojumu ceļveži ir laba lieta – pamatā esmu izmatojusi „Lonely Planet” un „Rough Guides” izdotos. Lielākā šo grāmatu problēma ir to svars, tāpēc pēdējā laikā izlīdzos ar interneta resursiem. Ja es izdotu drukātu ceļvedi, es to veidotu tā, ka tam būtu izņemamas atsevišķas lapas vai nodaļas. Tu varētu paņemt līdzi tikai to saturu, kas tev vajadzīgs – tas attiecas gan uz veselu valsti, gan uz vienu konkrētu vietu dienas ceļojumam, kad lielā soma ar grāmatu paliek viesnīcā, bet tu ar attiecīgo lapu dodies ceļā. Vai arī izmest (atdot kādam) tās nodaļas, kurās jau esi pabijis. Kāpēc neviens vēl nav to izdarījis – patiešām nesaprotu.

Un pavisam noslēgumā. Tā kā jūs esat ne pārāk aktīvi komentētāji pie rakstiem, tad dariet man to prieku un iekomentējiet pie šī – kas ir jūsu ceļojumu/piedzīvojumu mīļākā grāmata. Lai te tāda „Mazā lasīšana” sanāk! 🙂

Un pavisam, pavisam noslēgumā. Par šo dienu noteikti būs vēl kāds ieraksts, kad to piedzīvošu. Es domāju tas piestāv „Ceļotāju dienai” – es dodos kalnos ar Čārliju. Attiecīgi būšu vairākas dienas bez sakariem, no worries.

«
»

19 komentārs

  • Iveta (@IvetaZee)

    Visam piekrītu. Papildinājumam, bērnībā no padomjlaika varoņeposiem, ko nosacīti var uzskatīt par izdzīvošanu grūtos ceļojumu apstākļos, bija grāmata “Stāsts par īstu cilvēku”. Spilgtā atmiņā epizode, kā viņš ar nosaldētām pēdām uz ceļiem rāpo caur piesnigušām eglītēm.
    Balodes “Rīga – Pekina” arī manā top sarakstā gan ne kā rokasgrāmata, bet kā fantastiski aizraujošs, apburošs stāsts.

  • Zane, kas Spāre

    Iedvesmojoties no Tava saraksta: man gan labāk patika Heklberijs Fins nevis Toms Sojers; Heijerdāls man neuzpotējās, jo bija pārāk reāls. Tad jau labāk fantastiskie ceļojumi – tā pati Zudusī pasaule vēl nav galīgi aizmirsta (kas arī kalpoja par apliecinājumu, ka mums tomēr ir viegls telepātisks kontakts):). Man ļoti patīk Alises ceļojumi Brīnumzemē un Aizspogulijā. Tas pat Hobits ir dievīgs. Endes Bezgalīgais stāsts. Hagarda Ķēniņa Zālamana raktuves bija kaut kas vienreizējs.

  • Modris

    Piekrītu Kasparam par “Rīgu- Pekinu”.
    Es ar interesi lasīju L. Lapsas “Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī”.
    L. Lapsas “Trīspadsmit Amerikas” man vairs nešķita tikpat aizraujošs lasāmgabals, bet tomēr lasāms, turklāt ļoti atbilstošs Zanes maršrutam.

  • Kristine Zorge

    Ha, labs jautājums – manas mīļākās grāmatas par ceļojumu/iem ir Tolkīna “Hobits” un “Gredzenu pavēlnieks”. Kur nu vēl trakāks un piedzīvojumiem bagātāks ceļojums kā mazajiem mājsēžiem hobitiem:)

  • Kristīne Blodone

    Šķiet 10.reizi nu jau ar līplapiņām spilgtu citātu vietās no grāmatu plaukta izdancināta Dž. Darela “Mana ģimene un citi zvēri”. Pirms dodies uz Grieķijas salu Korfu, izlasi. Zoologs, vides aktīvists un fantastisks rakstnieks apraksta laiku, kad 10 gadu vecumā kopā ar savu ģimeni pārcēlās no drēgnās Anglijas uz saules, zilo lagūnu un olīvkoku raibināto salu. Lasu un aizvien smejos.
    Dž.Heriots “Ja vien viņi prastu runāt”, “Visi labi, visi mīļi” u.c. – Skotijas veterinārsts apraksta vietējos zemniekus un lopiņus, dodoties vizītēs pa skarbajiem Skotijas, Velsas plašumiem. Gan jau tur tagad ne vienu vien letiņu var satikt

  • Ilze Rūtenberga

    Oi, Zanīt, grāmatas… fantastikas Magelāna mākonis, Pasauļu karš, bērnu Pepija Garzeķe un Kaķīša dzirnaviņas, nopietnā Cilvēkbērns Dite, Cilvēks nav vientuļa sala, Baltā grāmata un Lazdu laipa, Tagores dzeja un vēl…… 🙂

  • Ewa

    Pirmā doma, ka ļoti gribu ceļot, radās, lasot pusaudzes gados Dikensu. Londona viņa darbos nav vienkārši fons, tā ir viens no tēliem. Padomju laikos gan likās pilnīgi nereāla iespēja kādreiz tur nokļūt. Laikam tāpēc vēl vairāk to gribējās 🙂
    Jā, piekrītu arī par Vernu, Džeromu, Darelu, Konanu Doilu, Tvenu un citiem 🙂

  • Sintija

    Es laikam neietilpstu klasisko un piedzīvojumu/ ceļojumu kategorijā. Bet mani aizrauj grāmatas, kuras aizved ceļojumā pa vēstures takām, autobiogrāfiskas un detektīvromāni. Piemēram:
    Edgara Volesa detektīvromāni, kas lasīti gan kādus 10 gaudus agrāk,
    mūsdienu detektīvromāniem grūti atcerēties nosaukumus;
    Annas Frankas dienasgrāmata;
    Dvēseļu Putenis;
    Napaleons Bonaparts;
    Māte Terēza;
    Princese Diāna;
    grāmatas par 2.Pasaules karu

  • marika

    Ou, par piedzīvojumu/ekspedīciju grāmatām varētu runāt un runāt..
    Šobrīd lasu Rosie Swale-Pope “Just a Little Run Around the World” (pavisam traks 57-gadīgs sievišķis 5 gadu laikā apskrēja pasauli pa ziemeļu puslodi ne tajos komfortablākajos laikapstākļos, arī cauri Latvijai). Iedvesmojušas un atmiņā ļoti palikušas arī Rob Lilwall “Cycling Home from Siberia”, Alastair Humphreys “Moods of Future Joys” & “Thunder and Sunshine”, Tom Allen “Janapar”. Tad vēl jāpiemin Reinholda Mesnera ekspedīcijstāsti par kāpienu Nangaparbatā “Baltā vientulība”, par sūruma pilnu Antarktīdas šķērsošanu “Antarktīda” un tuksneša piedzīvojumu “Karavāna iet nāvē” (lai gan man personīgi ne visai patīk Mesnera rakstīšanas stils, varbūt tulkojums pie vainas, bet kā ekspedīciju izklāsti – ļoti interesanti). Vēl joprojām neesmu līdz galam izlasījusi Krakauera “On the Road” (jo lasu, kad esmu kaut kur ceļā, bet tad parasti ir tik liels nogurums, ka grāmata bieži vien tā arī paliek neatvērta) – ļoti fascinējoši uzburtas Amerikas 40-to gadu beigu ainas.
    Droši vien ko aizmirsu pieminēt, jāpaskatās arī pagarais must-read saraksts..

    • Fledis

      Nu re- atradu pie Asmo. Apvāršņa sērijā vienā sējumā kopā ar vēl vienu gabalu. Suņu autors ir P. E. Viktors. Otrs stāsts ir vienam japānim Uemuram.

  • tjigra

    Lasīju un secināju, ka pirmie pieci grāmatplaukti mums sakrīt, es tikai vēl plauktiņā pie Heijerdāla pieliktu arī Darelu. Pateicoties Heijerdālam, mans lielais sapnis ir nokļūt Polinēzijā, savukārt Korfu ir tuvējos plānos 🙂
    Latviešu literatūra lielos vilcienos (un mazos vagonos) savukārt man nekad nav bijusi īsti tuva (ar atsevišķiem izņēmumiem, kas šobrīd nenāk prātā). Kopējā noskaņa pārāk depresīva, iespējams.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.