Mīkla, pelde un Riobamba

No rīta visi šejienes iemītnieki apzinīgi sēž uz paklājiņiem – diena šeit sākas ar jogas nodarbību. Iedziedamies, tad skolotājs liek ieņemt dažādas pozas. Man visi vingrinājumi šķiet ļoti viegli. Ir tik grūti (ok, neiespējami) nesalīdzināt šobrīd notiekošo ar Kundalini jogu. Daži vingrinājumi – taurenis, kaķis-govs un vēl daži ir tādi paši, pārējais gan notiek citādāk. Pieķeru sevi visu laiku domājam, ka šobrīd es daudz labprātāk ciestu kādā Kundalini jogas nodarbībā. Tomēr kopumā jāatzīst, ka bija labi, vismaz Krišna tika piesaukts tikai beigās ar īsu mantru.

Izstaipījušies tiekam pie gardām brokastīm – grauzdētām auzu pārslām, augļiem un čapati. Pēc tam laiks brīvprātīgajam darbam, mēs ar Amaiju piesakāmies palīdzēt virtuvē. Šodien ir maizes cepšanas diena un man tiek tas prieks sagatavot mīklu. Sākumā tiek sajaukti baltie un brūnie milti, no tiem izveidojot apli ar caurumu vidū. Tad uz mīklas tiek kaisīti visādi gardumi – auzu pārslas, linsēklas, čī sēklas, brūnais cukurs un sāls. Pēc tam tiek pievienotas sviesta un rauga piciņas, bet vidū ielieta eļļa. Tad viducī eļļai tiek pievienots silts ūdens un pamazām, no malām ķeksējot miltus šķidrumā, tiek veidota mīkla. Ūdens tiek pievienots regulāri, līdz masa iegūst mīklas konsistenci – tad tā vēl krietnu brīdi jāstaipa un jāmaidza. Jūtu, ka sāku pagurt no cīņas ar mīklu, bet vienlaikus atnāk ļoti laba sajūta – te notiek kautas kas vienlaikus neticams un reāls, pārpasaulīgs un praktisks vienlaikus. Es mīcu maizi Ekvadoras vidū, Amaija, griežot cukīnī, savā skaistajā balsī izdzied pašas sacerētu dziesmu, mūsu darbošanos maigi uzrauga divas kolumbiešu māsas, kas jau trīspadsmit gadus kalpo Krišnam.

Kad es un mīkla esam gana nomocītas, izveidoju apaļu kukuli, apklāji ar plēvi un uzlieku mirtu, siltā ūdenī samērcētu lupatiņu. Lupatu ik pa laikam jāiemērc karstā ūdenī, lai atjaunotu tās siltumu. Pēc pusstundas mīkla ir uzbriedusi, tad no tās veļ nelielas bumbiņas un liek uz plātnes.

Amaija palīdz gatavot dārzeņu sautējumu un citus ēdienus. Platānas viņi novāra līdzīgi kā mēs kartupeļus. Man vēl ir iespēja uzjaukt ātro šokolādes kūku, tad gan mēs pazūdam kokos – apskatīties kā brīvprātīgajiem veicas dārzniecības un celtniecības darbos. Dārznieku brigāde iesaka mums aiziet līdz līdz upei, tur esot neliels ūdenskritums. Nonākušas līdz tam saskatāmies. Jā, kāpēc gan ne. Nometam drēbes un lecam iekšā. Ūdens nav ne silts, ne auksts. Tieši kā vajag, lai noskalotu virtuves sviedrus un atveldzētos.

Nopeldējušās atgriežamies jogas centrā, sakravājam somas un lecam piekabē, lai tiktu līdz šosejai. Pusdienas diemžēl vēl nav gatavas un nevaram nobaudīt, ko pašas esam saveidojušas. Uz atvadām tiekam samīļotas un mums piešķir dzeltenu, Krišnu godinošu lentu (nez, kur lai to tagad liek).

Uz šosejas mēģinām nobalsot kādu auto, kas brauc uz Banos, bet, pirms kāda mašīna apstājas, nāk autobuss un mēs kāpjam tajā. Skatos pa logu un saku Amaijai, ka laiks izskatās tieši tāds pats kā vakar – attiecīgi diez vai mums kāds ļaus šodien lidot. Kad pabāžam galvu parapara birojā, puisis apstiprina manu teoriju – „Sliktas ziņas, arī šodien nevaram pacelties.” Nu, ka nav lemts – nav. Mums atdod naudu, ļauj izmantot internetu un aģentūras darbinieks sastāsta Amaijai pilnas ausis ar padomiem – kur labāk doties, ko redzēt.

Amaijai ir divas iespējas, kurp doties – apciemot vietējo kppienu (viņa vakar autobusā iepazinās ar kādu tās pārstāvi) vai braukt uz Riobambu, no kurienes var apskatīt augstāko aktīvo vulkānu Ekvadorā un izbraukt ar pasaulē sarežģītāko vilciena maršrutu, kas ved pa velna degunu. Man arī ir divas iespējas – doties uz Workaway vietu, kas atrodas uz ziemeļiem no Kito, vai turpināt ceļot ar Amaiju.

Jāteic, ka ar Amaiju ceļot ir gana jautri (un arī ērti dēļ viņas spāņu valodas zināšanām) un Workaways, kā jau darbs, nav zaķis – nekur neaizbēgs. Nolemjam braukt uz Riobambu – vismaz nosaukums vietai foršs. Ir diezgan skaidrs, ka piepildās manas aizdomas pirms ceļojuma – es neiekļaušos sākotnējā laika un maršruta rāmī. Bet, „who cares”.

Riobambā veicam hosteļu kāstingu un uzvar kāda koloniālā laika celtne, kurā tiekam pie milzu istabas, maksājot 5 dolārus katra. Iedodam viena otrai „pieci” un nolemjam, ka esam nopelnījušas kādu alu (yay, mans dzeltenā drudža potes morotorijs ir galā) un izejam Riobambas ielās.

10. diena, 2014. gada 13. novembris

PIRMAIS (vispār man vairāk šeit sanāk minēt “highlights”). Maizes mirklis!

Izdevumi: