Izkāpjot Barselonas centā, es neskatos kartē. Lai arī Fēliksa dzīvokļa atrašanās vieta manā atmiņā ir miglā tīta, eju pēc čuja un man ir absolūti pareiza virziena sajūta. Kaut kas ir tajā Barselonas gaisā – vai dēļ siltuma (te joprojām vairāk kā + 20), spāņu valodas bezbēdīgajām čalām, no katras kafejnīcas nākošajām kārdinošajām tapu smaržām vai no kā cita – bet pastaiga pa Barselonu mani piepilda ar attāla prieka nojausmu.
Fēlikss man ir atsūtījis īsziņu, ka aizdevies uz kino un drošības pēc atstājis man atslēgas blakus restorānā – ja nu es ierodos pirmā. Es arī ierodos pirmā un vaicāju pēc atslēgām. Bārmenis prasa manu vārdu, liek to nosaukt pa burtiem. Kad to izdaru, bārmenis man nosauc savu versiju un ir dziļi pārliecināts, ka viņam taisnība, tomēr atslēgas piešķir. Restorāns specializējas paelju pagatavošanā un te smaržo tik kārdinoši, ka vilks manā vēderā iekaucas tā, ka aši pasūtu vienu no panniņām – galu galā, jānosvin šī ceļojuma sākums. Arī izdevumos iekļaušos – autobusa biļete no lidostas maksāja ap pieciem eiro, atlikušos piecpadsmit varu arī notiesāt.
Tomēr ātrāk par paleju atnāk Fēlikss un, sabučojis mani uz abiem vaigiem, pievienojas uz vakara uzkodām un glāzi sarkanvīna. Īsumā izstāstu Fēliksam savus nākotnes plānus un viņš iešķībi paskatās uz manu mugursomu, tad vēlreiz uz mani.
– „Tās ir tavas mantas uz gadu?”
– „Nūūū, jāāā”, novelku.
– „Man uz trim dienām ir divreiz lielāks čemodāns”, viņš nogroza galvu.
Tad Fēlikss sāk runāt ar mani spāniski – „tev jāpraktizējas, ja” un arī oficiantei liek darīt to pašu. Un, līdzīgi kā citi spāņi, brīdina par dažu vārdu lietošanu Dienvidamerikā – šeit pieklājīgās frāzes, šķērsojot okeānu, pēkšņi pārtop rupjībās. Ieturējušies un izpļāpājušies, dodamies mājās. Mirkli pacīnāmies par rēķinu, bet Fēlikss uzvar – „es nokavēju tavu autobusu, atceries” viņa sirdsapziņa nav rimusies pat pēc pusotra gada. Ceru, ka tagad tas mainīsies, jo paziņoju Fēliksam, ka autobusa nokavēšana bija labākais, kas varēja pirms Santjago ceļa notikt. Es citādi nebūtu satikusi Hilariju, Semu, Edu, Mārtinu, Annu, mākoņu kalnus un okeānus.
Dzīvokli gan atceros perfekti – viss izskatās tieši tāpat kā tad, kad sērfoju šeit iepriekšējo reizi. Ir tikai viena izmaiņa. „Fēlikss, tev tagad ir trīs kaķi”, konstatēju ģimenes pieaugumu. „Jā, jā”, Fēlikss atgaiņājas, „bet ko es varēju darīt, kad māsa piezvanīja un teica, ka šitam citādāk būs jādodas uz citiem medību laukiem”, viņš rāda uz labi nobarotu strīpu kamolu. Tagad visi trīs brašuļi lepni staigā šurpu turpu pa glauno terasi, no kuras Casa Mila kā uz delnas redzama, bet Fēlikss meklē jaunu dzīvokli, jo šim beidzoties īres līgums. „Man noteikti vajadzīgs tāds – ar lielu terasi, lai kaķiem ir kur dzīvoties”, Fēlikss klāsta svarīgāko kritēriju.
Pirms gulētiešanas vēl mirkli padiskutējam par rītdienas celšanās laiku. Es domāju, ka man vajadzētu izbraukt jau septiņos, bet Fēlikss piesardzīgi saka, ka viņaprāt es mierīgi varu startēt pusstundu vēlāk. „Labi, labi”, viņš paceļ augšā rokas, „Tu izlem pati. Galu galā, nokavēt lidmašīnu uz Dienvidameriku nav tas pats kas nokavēt autobusu uz Pamplonu, par šito es negribu uzņemties atbildību.” Un tomēr tradīcijas labad piedāvā mani aizvest ar motorolleri. Es, protams, priecīgi piekrītu.
Aizverot acis, jūtos kā mājās un sev par izbrīnu konstatēju, ka šī laikam ir pirmā reize, kad otrreiz atgriežos vietā, kur jau esmu kaučsērfojusi. Lai tā būtu šodienas jaunā pieredze.
p.s. Izdevumus tad tomēr sākšu skaitīt no nonākšanas galamērķī 🙂
