Klaburčūskas un kazahu viesmīlība

“Redzi, šīs ir atstājis lācis”, saka mans kazahu gids Rustems, ar kāju piebakstot brūnai čupai. “Vēl pavisam svaigas”, viņš piebilst. “Bet nebaidies, lāči mums te ir gandrīz veģetārieši, tagad nāk uz dārziem ābolus ēst, visādas ogas atrod”. Arī, kad no rīta vaicāju mājas saimniecei, vai viņa redzējusi šeit lāčus staigājam, viņa atbildēja apstiprinoši, šie nākot ciemos visai bieži.

Es tāpat būtu labprāt pastaigājusies pa kalniem viena, bet nedrīkst – šeit esot “zapovedņiks”, kurā drīkst atrasties vien gida sabiedrībā. Rustems stāsta, ka šajā, Kazahstānas vecākajā dabas rezervātā, kas dibināts 1926. gadā, esot desmit pastaigu takas un katrai no tām – savs limits, cik cilvēku pa to mēnesī drīkst pastaigāties, lai netraucētu lāčiem un citai dzīvai radībai. Šīs takas limits esot 20 cilvēki mēnesī. Man gan tas šķiet drusku neticami, bet kas zina.

Kāpjam ar Rustemu augšup un 30 gadīgais kazahs ir interesants pavadonis. Mēs daudz runājam ne tikai par šejienes augiem un dzīvniekiem, bet par dzīvi kopumā, viņš stāsta par kazahu tradīcijām un uzskatiem. Kārtīgam kazaham jāzina savi senči vismaz septiņās paaudzēs un viņš nedrīkst precēt meiteni no sava klana. Pats sievu atradis, kad strādājis Alma-atas tirgū, viņa palīdzējusi tēvam blakus kafejnīcā. Pašlaik ilgojas pēc sievas, jo aizvedis viņu prom, pie vecākiem, jo tūlīt pasaulē jānāk viņa otrajam dēlam, bet pats mēdz būt prom dienām, kad vada ekskursijas. Vēl Rustamam esot 15 biznesa plāni – 10 uz papīra un vēl 5 galvā. Katra projekta peļņa esot vismaz 40%, tikai investors jāsameklē.

Mūsu sarunas pārtrauc maza, manā ceļa pusē guļoša čūskiņa. Es pat nesabīstos, tik prasu Rustemam, kas tā ir. “Paskaties, kā asti tirina. Tā ir klaburčūska, tikai vēl maziņa”, Rustams paskaidro un man uzreiz rodas cieņa pret tirinātāju un apeju to ar drošu līkumu. Laiks sāk maitāties, bet, kad ierodamies kalnu namiņā, saceļas kārtīgs vējš un sāk līt. Priecājamies par tikšanu zem jumta laikus – mums nav līdzi lietus jakas, jo lejā izskatījās pēc kārtējās saulainās dienas. Lietus drīz pierimst un mēs aizejam apskatīt netālu ūdenskritumu, kas gāžas no krietna augstuma. Tad atgriežamies namiņā, lai papusdienotu un atkal sāk līt. Kolīdz esam beiguši, sāk spīdēt saule. “Redzi, kā laiks mūs lutina, laikam labi cilvēki esam”, smejas Rustams.

Atpakaļceļš rit raiti, līdz atkal pēdējā brīdī pamanu savā priekšā klaburčūsku – nu jau mazliet lielāku. “Oj, malacis, ka pamanīji. Pēdējā brīdī, starp citu, tā tūlīt būtu tev uzbrukusi, paskaties uz pozu”. Lai pierādītu, ka čūskas nolūki ir nopietni, Rustams pastumj uz čūskas pusi mugursomu. Klaburčūska uzreiz metas uzbrukumā somai, bet tad met košanu pie malas un aizlokās uz ceļmalas zāliena pusi.

Vēl Rustams mani slavē, ka nomēģinu visas ēdamās ogas pa ceļam, apvaicājos, vai upes ūdens ir dzerams. “Zini, tik daudzi, kuriem es pat iesaku pamēģināt šejienes ogas, baidās, saka, ka uzreiz sabojās vēderu”. Vispār daudzi tūristi esot diezgan neciešami, daži teju prasot atpakaļ naudu par ekskursiju, jo neesot redzējuši lāci. Mēs gan arī izņemot čūskas un putnus, neko citu nesastopam. Rustams to skaidro ar anormāli sauso vasaru – dzīvnieki vairāk uzturas augstāk kalnos, kur ir nedaudz vēsāks.

Ap trijiem atgriežamies pie viesnīcas, aši sakravājos un kopā ar Rustemu aizbraucu uz ciematu, kur Ruslanam ir otra viesnīca. Tā, ar internetu. Internets patiešām strādā, pagūstu ielikt vienu bloga ierakstu un tad… pazūd elektrība. “Tūlīt būs”, ir tikpat vājš mierinājums kā stiepts jēdziens.

Nogaidījusi vairāk kā stundu, nolemju mazliet pasnaust. Tad ierodas mani vakardienas kaimiņi igauņi un stāsta, ka arī vakar bijis līdzīgi – elektrība pazudusi no trijiem līdz septiņiem vakarā. Tas gan ir labāk kā kādreiz – līdz 1998. gadam ciematam elektrību pieslēguši tikai divas stundas no rīta un divas vakarā. Toties tagad ciematā ir daudz bērnu.

Man un igauņiem vilciens atiet aptuveni vienā laikā, tāpēc Ruslans aizved mūs uz staciju kopā. Ideāli, var mazliet ietaupīt. Stacijā atvadāmies, pāris aizbrauc uz Alma-atu, bet es sēžos vilcienā uz Šimkentu.

Manā kupejā sēž kundze gados, jauns puisis un meitene. Iepazīstamies, izrādās, ka jaunieši brauc no kāzām – šeit pus vilciens no tādām braucot. Biju pārliecināta, ka viņi brauc kopā, bet nē – izrādās, katrs no savām kāzām. Meitene noķērusi līgavas pušķi un labprāt mums to parāda. Runājam par to un par šo, līdz puisis prasa, vai esmu ēdusi kazahu nacionālo ēdienu bezbarmaku (vai kaut kā tamlīdzīgi). Kad atbildu, ka nē, viņa sašutums ir tik milzīgs, ka viņš mani rīt uzaicina ciemos, lai šo briesmīgo situāciju mainītu. Sākumā ir doma, ka varētu pagaršot ēdienu kādā kafejnīcā, bet viņš sazvana jauno sievu, no kuras kāzām brauc un paziņo – “Ai, viņai tāpat rīt nav, ko darīt, iesim pie viņas ciemos paēst.” Solos nopietni apsvērt šo piedāvājumu.

Tā kā jaunieši arī kāps ārā Šimkentā, tad, noskaidrojuši, kur atrodas mana palikšanas vieta, piedāvā braukt ar kopīgu taksi, par ko es, protams, ļoti priecājos. Sākumā aizvedīs mani, tad brauks katrs uz savu pusi. Tomēr, kad esam nonākuši līdz manai vietai, nav īsti saprotams, kura ir mana māja. Jaunietis samaksā par taksi (man neļauj piemest) un tad abi divi, meloņu maisiem un lielām somām pinoties pa kājām (meitene vēl kārtīgās augstpapēdenēs) klumburē kopā ar mani pa tumšu ielu, lai pārliecinātos, ka nonākšu sveika un vesela savā dzīvesvietā. Laikam šajā brīdī es pa īstam noticu Rustama no rīta teiktajam, ka kazahi ir viena no, ja ne pati viesmīlīgākā tauta pasaulē.