“Sanja, var es vēl mazliet pagulēšu?”, pusmiegā nomurminu un, sadzirdējusi apstiprinošu atbildi, aizmiegu atkal. Vakar, par spīti nogurumam, miegs mani atrada tikai ap trijiem. Pirms tam izklaidējos domu un odu sabiedrībā. Sanja ir 26 gadus jauna kazahu meitene no Alma-atas, kas šobrīd dzīvo Tarazā, un pie kuras es kaučsērfoju. Man ir tas gods būt viņas pirmajam viesim. Šeit viņa atbrauksi darba darīšanās un strādā par projektu vadītāju saules enerģijas kolektora celtniecībā – pēc profesijas ir inženieris, brīvi pārvalda angļu un vācu valodu. Un pēc dabas ir mazs, dzirkstošs cilvēks, ar kuru esi uz vienas lapas pēc pirmās satikšanās minūtes.
Vakar gan pārāk ilgi nenopļāpājām – ceļš no Alma-atas uz Tarazu bija mani piebeidzis. Lai gan autoostā ierados īsi pēc desmitiem un man solīja, ka autobuss aties pēc stundas, tas reāli izkustējās pēc divām (jā, Ieva, Tev atkal bija taisnība). Pēc tam 20 minūtes sēdējām korķī, tikai lai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā, vēl 20 minūtes pildījām degvielu. Un tad sākās “ilgais ceļš kāpās”, ar pāris pieturvietām, no kurām vienā tualete bija mazs nožogojums autobusa pieturas aizmugurē – visi draudzīgi satupstas un nodara darāmo. Autobusa biļetes cena tiek rēķināta interesanti. Kad man sākumā teica, ka cena svārstās no 1500 – 2500 tengām atkarībā no vietas, es sapratu, ka atkarībā no vietas, līdz kurienei brauc. Izrādās nē – ja sēdi autobusa priekšējā daļā, tad maksā 2500, ja vidū – 2000, bet beigās – 1500. Tā kā es tāpat parasti sēžu autobusa kamčatkā, tad, protams, braucu par 1500 tengām. Galā nonācām ap pusdeviņiem un, kamēr es pa naksnīgo pilsētu staigājot atradu Sanjas dzīvesvietu, bija jau pusdesmit. Kādā tumšā ielā dzirdēju garāmejošo vīriešu sarunu – “Smatri, djevuška guļajet. Milaja, pravda?”. Nevarēju lāga saprast, vai jābaidās vai jāpriecājas par komplimentu.
Sanja man ļauj gulēt teju līdz desmitiem, tikmēr strādājot no mājām. Pēc tam viņa pabaro mani ar brokastīm no ledusskapja, kurā nekā neesot. Līdz šim visiem, kam biju prasījusi par kalniem netālu no Tarazas, apgalvoja, ka tādu neesot. Sanja ne tikai par tiem zina, bet ir tur bijusi. Viņa internetā atrod kādas vietējās viesu mājas telefonu, sarunā man naktsmītni, sagaidīšanu dzelzceļa stacijā (mazliet nokaulējot cenu), izpēta, cikos atiet mans vilciens. Tad vēl piešķir maisiņu ar augļiem ceļam un mēs atvadāmies kā senas draudzenes.
Tarazā gan īpaši daudz nav, ko redzēt, tāpēc braukšu tālāk jau šajā pēcpusdienā. Iesākumā apskatu kāda slavena vīra mauzoleju, kurš atrodas netālu no Sanjas mājām, tad izeju uz štrāses un mēģinu saprast, kā tikt uz vēl vienu mauzoleju – Aiša Bibi, kas atrodas nedaudz ārpus pilsētas, ir šejienes slavenākais tūrisma objekts un pie tā atrodas pilsētas vienīgais slēpnis. Pieturā sēdošās tantes nezina, kā turp nokļūt, bet jaunāka meitene, pārtraukusi telefona sarunu, sniedz man precīzas instrukcijas – aizbrauciet ar 16 autobusu līdz Žansai, tur pārkāpiet taksī, bet nemaksājiet vairāk kā 100 – 150 tengas.
Paldies, tā arī daru. Sagaidu 16 autobusu, konduktors un šoferis mani nosēdina uz platas virsmas autobusa priekšā un, sazīmējuši, ka esmu ārzemniece, abi kopā, piepalīdzot pasažieriem, stāsta man par katru objektu, kuram braucam garām. Pateikusies par jauko ekskursiju (par 45 tengām), izkāpju savā pieturā un dodos meklēt taksi. Pirmie vīri mani piedāvā aizvest par 1500 tengām. Atbildu, ka es tomēr vēlētos braukt pa 150. Viņi negribīgi norāda man uz kolektīvā takša pusi, kas brauc par šo cenu. Kamēr gaidām pārējos pasažierus, tērzēju ar diviem šoferiem. Viņi mani iztaujā par tagadējo dzīvi Rīgā, cenām, Ukrainas notikumiem un vēl pusdzīvi. Otras mašīnas šoferis apgalvo, ka labākais veids, kā apskatīt Kazahstānu, esot uz motocikla. Šeit mums daudzi tā ceļo – nokrāvušies ar somām, brauc no Pribaļķikas, no Krievijas, no Eiropas.
Mauzoleja ēkas ir pieticīgas un glītas, arī dārzs, kas tās ieskauj, grimst ziedos. Iekšā gan iet nevelk, pabāžu galvu un dodos meklēt slēpni. Vietu, kur tam jābūt, atrodu ātri, bet tas ir klasisks trash-cache paraugs. Esmu tālu braukusi, tāpēc cītīgi parakņājos atkritumos, bet bez rezultātiem. Viens no pēdējiem ierakstiem vieš aizdomas, ka slēpnis pārvietots, bet nav norādes, uz kurieni. Apskatu visas aizdomīgās vietas tuvējā apkaimē, bet slēpni tā arī diemžēl neatrodu.
Cits mauzoleja apmeklētājs mani aizved atpakaļ līdz šosejai (un dodas tālāk uz Šimkentu, žēl, ka man tur nevajag vēl šodien, būtu aizbraukusi par brīvu), tur noķeru auto, kas mani aizved atpakaļ uz Tarazu par nieka 100 tengām. Atkal sēžos autobusā un centrā uz dullo izkāpju kādā pieturā. Tikai izkāpusi konstatēju, ka tā ir tā pati, kurā sāku ceļu.
Līdz vilcienam vēl ir trīs stundas laika un nolemju pameklēt senu pirti, kurā tagad esot ierīkots muzejs. Diemžēl Sanjai neizdevās atrast tās adresi un arī visi cilvēki, kuriem prasu par pirtīm, neko nezina. Sāku iet pa vienu ielu uz dullo, jo man izskatījās, ka tā ved uz tirgu – vismaz apskatīšu to. Tirgus manā ceļā patiešām gadās, bet nav ne uz pusi tik krāšņs kā Alma-atā. Turpinu iet pa ielu uz priekšu un pati nesaprotu, kāpēc tā daru. Tā kļūst arvien neinteresantāka, trotuārs izbeidzas. Nolemju pa tuvāko ielu griezties atpakaļ uz centru un ķert taksi uz dzelzceļa staciju. Krustojumā, uz neko vairs īpaši necerot, uzdodu vecam vīram jautājumu par pirtīm. “Nu kā, redzi, aiz tā veikala”, viņš saka. Kājas atkal izrādījušās gudrākas par galvu – esmu atnākusi tieši līdz meklētajai vietai, pilnīgi nezinot, kur tā atrodas. Muzejs gan ir slēgts uz rekonstrukciju un varu pirtis apskatīt vien no ārpuses. Toties blakus atrodas mikroautobusa pietura, kurš iet tieši uz dzelzceļa staciju. Nopirkusi vietējā maizes ceptuvē vēl karstu “ļepjošku”, sēžos autobusā un drīz vien esmu pie dzelzceļa stacijas. Biļetes iegāde veicas bez problēmām. Tikai tad, kad jautāju kasierei, no kura perona atiet mans vilciens, viņa paskatās uz mani no briļļu augšas, pasmaida un saka: “Djevuška, u nas toļka odjin peron.”
Tā kā man vēl ir gandrīz divas stundas laika, pajautāju padomu taksistiem un pēc viņu ieteikuma dodos uz vietējo kafejnīcu paēst un parakstīt. Bufetniece, pirms pieņemt manu pasūtījumu, nopēta sākumā mani un pēc tam somu, tad izdara secinājumu: “Vi alpiņistka, da?”. Saku, ka ceļotāja parastā un pasūtu alu, soļanku un mantas. Taksistiem attiecībā uz vietām, kur labi paēst, ir oža – ēdiens ir lielisks.
Tad arī klāt ir vilciena atiešanas laiks un, uzrādījusi konduktoram biļeti un pasi, rāpjos savā vagonā. Šādos guļamvilcienos, kur cilvēki brauc diennaktīm, esmu bijusi reti, tāpēc ar interesi izpētu vilcienu. Ar to braukt ir daudz ērtāk kā ar autobusu – vairāk vietas kājām, var pastaigāties, tualete un karsts ūdens pieejams katrā laikā. Kad jau sākam kustēties, konduktors prasa man sagatavot 250 tengas par gultas izmantošanu. Vaicāju, kur tad lai es sēžu, ja negribu izmantot gultu. Ak, ja jūs negulēsiet, tad nekāda problēma, sēdiet turpat. Man jābrauc divas stundas, gan jaut kaut kā izturēšu. Pēc brīža pajautāju konduktoram, vai šeit nav elektrības kontakti – varētu mazliet parakstīt. Esot, viņu kupejā, pieslēgšanās maksā 200 tengas. Divu stundu dēļ neesmu ar mieru maksāt. Pēc brīža gan viņš painteresējas, vai manā datorā neesot kāda interesanta filma vai kas cits, ko īsinot laiku paskatīties. Varbūt, ja būtu teikusi, ka ir, varētu pieslēgties bez maksas, bet tad atkal nevarētu rakstīt. Saku, ka nav un turpinu vien kalt savu spāņu gramatiku. Dzirdu, ka konduktors stāsta citam ceļabiedram, ka viņa vagonā braucot “graždaņinka iz Latviji”. “Latvija, Latvija”, otrs kaut ko mēģina atcerēties. “Ā, viņiem tāda pevica ir – Ļaima Vaikuļe”, džekam ataust asociācija ar mūsu valsti.
Divas stundas vilcienā paskrien nemanot un esmu klāt savā pieturā – Tjurkubasā. Tur mani ar baltu ņivu sagaida viesu mājas saimnieks Ruslans. Nopērku vīnogas un vilciena biļeti rītvakaram uz Šimkentu, un dodamies uz viesu namiņu kalnos. Otrs viesu nams atrodas ciematā un tur ir internets. Tomēr šovakar starp kalniem un internetu, izvēlos pirmo. Lai arī mums jāmēro vien pārdesmit kilometri, uz priekšu tiekam lēnām – šobrīd ir lopu mājās nākšanas laiks un mums jātiek cauri vismaz desmit ganāmpulkiem, kas slāj pa ceļa vidu un par mašīnām neliekas ne zinis. Ruslans stāsta, ka kalnu namiņā esot vēl divi viesi no Čehijas. Feini, varēs papļāpāt.
Tomēr, kad uzrunāju blakus istabā esošo pāri un saku, ka šonakt būšu viņu kaimiņiene, izrādās, ka ne tikai šonakt, bet patiešām esam kaimiņi. Izrādās, Ruslanam kaut kas sajucis – pāris ir no Igaunijas. Nosmejamies par šo satikšanos un, lai arī nebiju plānojusi ieturēt vakariņas, domas mainu, lai varu patērzēt ar jaukajiem kaimiņiem.
Pāris ir manā vecumā, abi ir no Igaunijas, bet dzīvojuši daudzās valstīs un pašlaik par savām mājām sauc Pērtu Austrālijā. Rēdiks pēc profesijas ir ģeologs un šobrīd ir uz pāris gadiem piemeties Alma-atā – strādā kādā kompānijā, kas iegūst derīgos izrakteņus. Viņa sieva Brita ir atbrauksi ciemos un pašlaik abi apceļo Kazahstānu. Pirmo reizi Kazahstānā dabonu izrunāties angliski – lai arī abi saprot arī krievu valodu, angļu valodā viņiem ir vieglāk izteikties, bet man ir gluži vienalga, kurā no šīm valodām runāt. Dzeram melno tēju un pavadām vakaru aizrautīgās sarunās. Pirms gulētiešanas apmaināmies e-pasta adresēm un uzaicinām viens otru ciemos.