Turkestānas mauzojels un nešpetnie studenti

Stāsti

Šodien dodos izbraucienā uz Turkestānu, kurā atrodas sens mauzolejs, kas padara pilsētu par Vidusāzijas Meku. Rustems stāstīja, ka musulmaņiem tā ir ļoti īpaša vieta – viņš pats braucot uz turieni “uzlādēties”. Bieži ierodoties jūtoties pārguris un nevesels, bet ārā vienmēr iznākot enerģijas pilns.

9 no rīta aizbraucu ar taksi līdz tirgum, no kura iet autobusi uz Turkestānu. Ieraudzījusi viena autobusa logā pilsētas šilti, prasu šoferim, pēc cik ilga laika aties autobuss. Pēc 20 minūtēm, biļete jāpērk kasē. Uz biļetes gan cita informācija – autobuss braukšot 10, tas ir pēc stundas. Kā tad, šoferis ir pazudis un autobuss slēgts. Eju ieturēt brokastis un paklaiņot pa tirgu. Kad atgriežos, izrādās, ka 10 iet pavisam cits autobuss, bet sākotnējais ceļu sāk vien 12. Muldoņas.

Izbraucam tikai ar nelielu nokavēšanos – 10:15. Drīz vien iemiegu, lai pamostos pusceļā no kratīšanās, jo braucam pa posmu, kur tiek veikts ceļa remonts. Autobusā uz pilnu klapi skan krievu popsa par zudušu mīlu, aiz loga slīd meloņu, tomātu un saulespuķu lauki. Visas saulespuķes stāv galvu nokārušas – vasara beigusies pārāk ātri.

Šoferis, piekāris pie paneļa milzīgu “smēķēt aizliegts” zīmi, kūpina vienu cigareti pēc otras. Uz ceļmalas plakātiem Nazarbajevs tiekas ar celtniekiem un skolēniem, tur rokās plaukstoša krūma zariņu, ceļ pret sauli mazu kazahu bērneli, runā no tribīnes vai vienkārši laipni smaida.

Sāk parādīties civilizācija un es ieslēdzu gps. Tieši laikā, lai konstatētu, ka šībrīža pietura atrodas vien 200 metru attālumā no šejienes vienīgā slēpņa. Lecu laukā un dodos to meklēt. Meklēšanas process līdzinās iepriekšējam. Uzreiz atrodu slēpņa kādreizējo vietu, bet, kad sāku pētīt jauno, konstatēju, ka kopā ar mani par slēpņa koku aktīvi interesējas arī bars lapseņu. Droši vien būšu drusku papurinājusi viņu mājvietu. Nolemju likteni lieki neizaicināt – galu galā slēpnis savu misiju – izsēdināt mani pareizajā vietā – ir izpildījis, un dodos aplūkot mauzoleju.

Mauzoleja ēka ir patiešām iespaidīga – no tās dveš vēsture un varenība. Iekšā gan nav tik iespaidīgi, tomēr izložņāju visus kaktus. Vairākās telpās sēž musulmaņi, salikuši kopā plaukstas tādā kā saujā. Ik pa laikam viņi pietuvina sauju sejai un it kā nomazgā to ar uzņemto enerģiju. Es gan nejūtu pilnīgi neko, tāpēc drīz vien sprūku ārā un vēl mazliet pastaigāju pa tuvējo dārzu. Svelme ir nežēlīga un jābrīnās, kā viņi spēj visas krāšņās puķes uzturēt pie dzīvības.

Nostājos ceļa malā un funktierēju, kurp doties tālāk, kad aptur sagrabējis žigulis un prasa, vai mani nevajag līdz centram aizvest. Labi, lai ved. Prasu, ko vēl Turkestānā bez mauzoleja ir vērts aplūkot, un šoferis, mirkli padomājis, saka, ka neko. Izkāpju pie vietējā tirgus un mazliet paganos pa to. Arī šeit neviens neliedz, kad lūdzu atļauju fotografēt. Kādā paviljonā sievas sēž pie milzīgām, smalkās strēmelītēs sagrieztām burkānu kaudzēm. Kad izbrīnīta prasu, ko ar tādām dara, viņas tikpat izbrīnīti par to, ka esmu tāda nesapraša, paskaidro, kas tas tak plovam. Paprasu padomu par pusdienu vietu un man iesaka pamēģināt šašliku vietu tepat tirgū – arī paši tirgotāji turp ejot ēst. Pasūtu pāris iesmiņus – tīri neko, tikai briesmīgi trekni.

Eju uz vietējo autoostu un autobusa konduktore mani sagaida kā senu paziņu – kāpiet iekšā, sēdieties pirmajā vietā (autobuss jau teju pilns). Mēs gan vēl stundu mēģinām sākt braukt, ap 4 pēcpusdienā izkustamies. Šoferis brauc ar pilnībā vaļā durvīm, bet tas neko daudz nelīdz – ir nenormāls karstums. Ieraudzījis miliciju, šis uz brīdi durvis piever, tad kļūst pavisam traki. Tādi puscepti ierodamies atpakaļ Šimkentā.

Dodos uz pilsētas centra picēriju, kur man sarunātas vakariņas ar manu namamāti Žaneti un viņas draugiem. Jāteic, ka es arī piezvanīju vakardienas vilciena paziņām, kas atbildēja, ka šobrīd nevar runāt un atzvanīs pēc 5 minūtēm. Tās 5 minūtes nav pienākušas vēl šobrīd. Apvainojusies nejūtos, vēroju šo procesu ar antropoloģisku interesi.

Žanete ir francūziete no Kanādas, kas strādā vienā no Šimkentas universitātēm – piesaista studentus un vada studentu ārpus mācību dzīvi – rīko seminārus, pasākumus, dažādas aktivitātes. Viena no tām ir šovakar – klubā “Vecā Maskava” paredzēta studentu sanākšana ar konkursiem. Iepriekšējo pasākumu apmeklējuši aptuveno 80 studenti, bijis jautri. Par šo pasākumu sižetu veidoja arī vietējā televīzija, Žanete man parāda sižetu internetā. Viņa tajā mēģina izteikties krieviski, bet pati atzīst, ka viņas līmenis ir “very basic”. Bet kopā ar žestiem un dažiem angļu vārdiem, izklausās gana amizanti.

Žanetes draugi ir pāris no Dienvidāfrikas, ar kuriem viņa iepazinusies Vjetnamā, un tagad piedāvājusi darbu – palīdzēt viņai rīkot studentu aktivitātes. Klubā ierodamies pirmie, pasūtam ēdienus un dzērienus, Žanete ar draugiem gatavo konkursus. Laiks iet, bet mēs tā arī esam vienīgie apmeklētāji. “Man kaut kā ir sajūta, ka viņi šovakar neparādīsies”, saka Žanete. Tā arī ir. Vēl mirkli papļāpājuši savā starpā, dodamies mājās.

Pa ceļam Žanete neslēpj savu sarūgtinājumu. “Studenti paši prasa – kad būs pasākums, ko darīsim. Mēs tērējam laiku, enerģiju un naudu, lai tādu sarīkotu un viņi vienkārši neparādās. Tā man te visu laiku jācīnās. Labi, ka televīzija apmeklēja iepriekšējo, nevis šo pasākumu”, mākoņa gaišo maliņu saskata Žanete.

Nonākušas mājās, mēs vēl brīdi izklaidējam viena otru, liekot Youtube dziesmas – es īsi iepazīstinu ar latviešu daiļradi, viņa man atskaņo kāda latino ritmos dziedoša mākslinieka izpildījumus. Nemanot pienācis viens naktī un liekamies uz auss.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.