Lielais Ķīnas mūris un ligzda

Sasodītais džetlegs. Lai arī gulēt aizgāju samērā vēlu, vaktēju modinātāju jau no pieciem rītā. Īsi pirms septiņiem varu celties un doties šodienas piedzīvojumā – apskatīt Lielo Ķīnas mūri. Esmu pārāk slinka, lai meklētu individuālu pieeju šim vēstures objektam un dodos uz to organizētas tūres ietveros. Mūs sasēdina autobusā un divas stundas krata pa Ķīnas ceļiem, līdz nonākam vienā no daudzajām vietām, kurās var apskatīt mūri. Tā kā esam liela grupa – 37 cilvēki, gids piekodina visiem nepazust un būt atpakaļ norunātajā laikā. “Un atcerieties manu seju,” viņš saka, “jo, jūs esat pārāk daudz, lai es jūs atcerētos. Un, ja godīgi – jūs visi man izskatāties vienādi.” Nevar īsti saprast, vai to sakot, ķīnietis joko vai nē.

Diena ir nežēlīgi karsta un vairums ekskursantu, es tai skaitā, izvēlas uz kalnā esošo mūri doties ar pacēlāju. Arī pastaiga pa pašu mūri nav nekāda pastaiga. Trepes vijas te augšup, te lejup, vietām pakāpieni ir ļoti stāvi. Sākumā izvēlos doties virzienā, no kura iespējams aplūkot seno mūra daļu. Izrādās, to var ne tikai aplūkot, bet pa to var arī gluži labi pastaigāt, protams, “on your own risk”. Lielākā daļa tūristu šo risku neuzņemas, tāpēc krūmiem aizaugusī pussagruvušā mūra daļa ir diezgan vientuļa. Tomēr priecājos, ka kopā ar mani soļo arī neliela vāciešu-krievu draugu kopa, kas nepieciešamības gadījumā, cerams, pamanītu mani iekrītam kādā bedrē. Iepazīstos ar šiem, kad jaunieši man palūdz viņus nobildēt. Tikmēr daži aizsteidzas uz priekšu, bet citi iepaliek, izveikdami vēl papildus fotosesijas. Kad panāku pirmos soļotājus (kas arī fotografējas), šie mani sagaida ar saucienu: “O, Latvija, tu gan esi ātra!”. Atbildu, ka tas ir tāpēc, ka atšķirībā no viņiem neniekojos ar alu. Pēc šīs frāzes, man pretī pastiepjas trīs rokas ar alus bundžiņām: “Gribi?”. Nē, nē, paldies, pa šīm drupām ejot kaklu var lauzt arī bez alus. “Ai, nu beidz, toties ar alu iet ir daudz relaksējošāk,” puiši oponē. Atstāju šos reklaksējamies un spriņģoju uz priekšu. Tieku līdz vienam no sargtorņiem. Ceļš aizvijas vēl tālāk, bet nolemju pārāk neaizrauties un lēkšoju atpakaļ.

Lejup iespējams doties tāpat kā augšup – ar pacēlāju. Bet ir arī otra iespēja – visu ceļu braukt lejā ar rodeļiem. Nu, kāda runa – jālaiž tik lejā. Lai arī esmu brīdinājusi aiz manis stāvošo ķīnieti, lai šis ietur pauzi, jo es braukšu piesardzīgi, jau pirmajos līkumos dzirdu tuvojamies viņa braucamo un bļāvienus “go, go, faster, faster”. Es viņam pieklājīgi uzbļauju, lai šis ievēro distanci. Beigās norullējam visi lejā aptuveni līdzīgā ātrumā.

Paēduši gardas pusdienas, kas arī ietilpst tūres cenā, dodamies atpakaļceļā. Kad nonākam pilsētā, es kopā ar pāris kolumbiešu jauniešiem izlecu netālu no olimpiskā stadiona un dodos aplūkot putna ligzdu, kurā pirms sešiem gadiem norisinājās olimpiskās spēles. Arī šejienes biļešu tirdzniecības darbinieki faktiski nerunā angliski un iegādāties biļeti ir vesels piedzīvojums. Pati tūre notiek spiedzošas ķīnietes pavadījumā, kas arī nesaprot nevienu vārdu angliski. Toties mēs ar kolumbiešiem safočējamies ar stadionu priekšā un, atvainojiet, pakaļā.

Paveikuši paveicamo, laižam ar metro uz centru. Metro gan šai pilsētā ir patiesi lielisks un maksā nepiedienīgi lēti – 2 juaņas. Nonākusi viesnīcā, nevaru izšķirties starp divām vitāli svarīgām nodarbēm – ēšanu un gulēšanu. Tā kā mans istabas biedrs – šveicietis Patriks ir ar mieru sastādīt kompāniju vakariņām, izlemju par labu ēšanai. Izejam ielās un uz labu laimi šaujam iekšā pirmajā pieklājīgajā restorānā. Novērojuši, ka vietējie pārsvarā šeit ēd milzīgus, tvaicētus pelmeņus, pasūtām tos, kā arī katrs nelielu otro. Pelmeņi ir dievīgi, otrais arī neslikts – šodien ir kulinārijai labvēlīgas zvaigznes. Apkalpošana gan te bezgala dīvaina – meitene noliek abus ēdiena šķīvjus man priekšā, bet rēķinu atnes Patrikam. Es smejos un saku Patrikam, ka man šī pieeja tīri labi patīk. Vienīgi tas, ka viņa atnesa rēķinu, kamēr vēl ēdām, nebija pārāk jauki. Patrikam vispār atrašanās šeit ir trauma, jo viņš devies šurp pēc septiņām Japānā pavadītām nedēļām, kur pieklājība ir vairāk kā vārds. Pavakariņojuši, dodamies atpakaļ uz hosteli, kur var baudīt citu klimata joslu, jo darbojas spēcīgs kondicionieris. Vakaru pavadām kā īsti moderni jaunieši – četri cilvēki vienā istabiņā, katrs ieracies savās elektroniskajās ierīcēs. Sarunājamies vienīgi brīžos, kad jāuzsauc tosts. Ganbei!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s