Ķīnā esmu bijis es

Kamēr jūs esat čakli sabalsojuši par bloga turpināšanu latviešu valodā, esmu nonākusi Ķīnā. Jāteic, ka gana daudz būtu stāstāms (un vēl vairāk rādāms) par Kopenhāgenu – kā es satiku savu Camino ceļabiedreni no Dānijas, pavadīju vēl vienu lielisku vakaru ar saviem koučsērfinga draudziņiem, kā viesojos vienā no pasaules skaistākajiem modernās mākslas muzejiem – Luizianā. Bet – tas viss laikam paliks vēstures lappusēm. Jo nu jau pāršķirta jauna – ierašanās Pekinā.

Joprojām nezinu kā šo bloga ierakstu nogādāšu līdz jums, jo internets Ķīnā ir ļoti īpašs – Feisbuks, Tviteris, Jūtjūbs ir nobloķēts un pagaidām nemāku tiem piekļūt. Savukārt, bloga lapu tas ļauj atvērt, bet neko vairāk – kolīdz mēģinu piekļūt administrēšanas sadaļai, šis mani uzmet. Ir doma, ka pārsūtīšu tekstu kādam no Latvijas ar visām pieejas parolēm un palūgšu to iepostēt.

Kad, sēdot lidmašīnā, ieraudzīju aziātisku vīrieti veramies uz sēdvietu man blakus, atzīšos godīgi – skaitīju mantru – tikai nesēdi šeit, tikai ne šeit. Ne jau vīrietim kāda vaina bija – mana cerība sakņojās domā par ērtāku naktsmieru, iekārtojoties pa divām sēdvietām. Nekā. Vīrišķa sēdvieta ir man blakus. Tomēr, kad izdzirdu viņu perfektā angļu valodā lamājam skandināvu aviolīnijas, nopriecājos – vismaz izklausās pēc laba sarunu biedra.

Un kāda vēl. Ķīnietis Pīters jeb Čenja, kas strādā augstā amatā rietumu būvmateriālu tirdzniecības uzņēmumā, ir tīrais atradums. Viņš labi pārzina Ķīnu un ir pietiekami rūdīts rietumos, lai būtu bez aizspriedumiem. Rezultātā varu viņu iztaujāt par visu, kas man vaicājams par Ķīnu. Viņš man dāsni sniedz padomus gan par vietām, ko vērts aplūkot, gan atbild uz visiem jautājumiem – piemēram, apgaismo jaunumos attiecībā uz kādreizējo viena bērna politiku un tagadējām pārmaiņām. Vēl pavisam nesen par otro bērnu Ķīnā bija jāmaksā paprāvs sods, īpaši pilsētās, bet tagad, ja abi vecāki nāk no viena bērna ģimenes, viņi drīkst samenedžēt vēl vienu atvasi. Ir vēl arī citi nosacījumi, kad tas ir akceptēts no valsts puses, piemēram, ja pirmais bērns ir ar kādu invaliditāti. Viņam pašam ir viens bērns, kas tagad dzīvo un strādā ASV.

No rīta ar Čenju izdarām to, ko mana ceļveža autori nav paveikuši – sastādām nepieciešamāko frāžu vārdnīcu – viņš pieraksta hieroglifus un to tulkojumu, tad es piefiksēju izrunu – mazums, noderēs. Lidostā viņš mani pavada līdz pat vilcienam (lai arī pašam jādodas citā virzienā) un palīdz nopirkt biļeti. Uz atvadām viņš piekodina, lai piezvanu, kad būšu Pekinā atpakaļceļā – gribot dzirdēt manus piedzīvojumus.

Līdz pilsētai man izdodas nokļūt bez problēmām, tad atsitu pāris uzmācīgus takšu piedāvājumus un soļoju uz savu hosteli – esmu to rezervējusi nedēļai ar iespēju mainīt domas. E-pastā gan nekādi neizdevās atrast rezervācijas apstiprinājumu, bet ceru, ka viss būs kārtībā.

Varu teikt tikai vienu – Pekina ir milzīga. Kvartāls, kas kartē izskatās pēc vieglas pastaigas, dzīvē pārvēršas teju pusstundas soļošanā. Iznāk iet gar tūrisma informācijas biroju un nolemju uzzināt, ko viņi piedāvā. Karti viņi piedāvā tikai ķīniešu valodā, bet, kad sāku interesēties par ekskursiju iespējām, meitene tikai skatās uz mani, mīļi smaida un saka “sorry” – neko nesaprot. Gribot palīdzēt, saku: “Nu, kas ir tas, ar ko jūs te tūrisma birojā parasti nodarbojaties?”. Uz to saņemu jauku un godīgu atbildi: “Es nezinu.” Beigās vairāk ar žestiem kā vārdiem izspiežu no viņas ekskursiju katalogu – lai vismaz sāk veidoties priekšstats par cenām.

Savu hosteli, kas nes Pūķa vārdu, izdodas atrast bez problēmām, arī ar rezervāciju viss ir kārtībā. Bet, teikšu kā ir – ja nebūtu GPS, šis uzdevums nebūtu nekāds vieglais. Iekārtojos un, spītējot nogurumam, dodos aplūkot pilsētu. Aizbraucu ar metro līdz Tjaņaņmiņas laukumam, lai saprastu, ka Aizliegtās pilsētas apmeklējumam ir pārāk vēls. Tad nu izstaigāju blakus esošu parku, tūristu un vietējo iepirkšanās ielas. Tajās būtisku lomu ieņem dažādas ēdmaņas – uz iesmiņiem uzsprausti jūras mošķi, sienāži, skorpioni, kas vēl kustina astes. Pieturos pie konservatīvākas ēdienkartes un pasūtu jau Singapūrā baudītu liellopa iekšējo orgānu zupu. Vispār, garšo draņķīgi. Tāpat garšo arī slavenie šejienes pelmeņi. Un – pat kukurūzas vālīte, kuru, man līdz šim šķita, ir grūti sačakarēt. Labi – mierinu sevi, ka šodien nav man labvēlīga kulinārijas diena. Ar visu to, ka ēdiens nav bijis diez ko garšīgs, kuņģis ir aizbāzts un cieš klusu. Atgriežos hostelī, ieeju dušā un izmēģinu laimi ķīniešu alū – pēc Dānijas gardumiem arī tas garšo pēc “paši-zināt-kā”, bet organisms priecājas par jebkuru šķidrumu. Ārā ir pāri par 30 grādiem un labierīcības, kas šeit ir uz katra stūra, nemaz neprasās apmeklēt. Te nu būs jāliek punkts un jādodas uz dusu, jo rīt esmu rezervējusi tūristu “must see” – Lielā Ķīnas mūra apmeklējumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s