Tempļi un spermatozoīdi

Pulksten 12 esmu sarunājusi satikties ar Sabīnu pie metro stacijas, kas atrodas netālu no Lamas tempļa. Sabīna ir viena no manis uzrunātajām būtnēm kaučsērfingā, šobrīd gan palieku hostelī. Esam sarunājušas satikties piektdienā, kas Sabīnai ir brīvdiena, un kopā paklaiņot pa pilsētu. Sabīna ir krievu izcelsmes meitene no Latvijas, kas kopā ar vīru jau piecus gadus mīt Ķīnā, pēdējos četrus no tiem Pekinā. Viņa ir piekritusi parādīt pilsētu un esmu aicināta palikt arī pie viņiem. Visticamāk, izmantošu šo iespēju atpakaļceļā, kad atgriezīšos Pekinā, lai lidotu mājup.

Bet pirms tam esmu izdomājusi apmeklēt Aizliegto pilsētu – vienu no galvenajiem Pekinas apskates objektiem. No rīta mazliet nočammājos un pie objekta ierodos ap 10 rītā. Tur čum un mudž no tūristiem (pamatā vietējiem), bet tas, cik saprotu, vēl ir visai neliels cilvēku apjoms. Arī Ķīnas mūri, ko apmeklēju vakar, izrādās esmu skatījusi visai labos apstākļos, jo kā vēlāk pastāstīja Sabīna, tad vietā, kur šie pirmo reizi aplūkojuši mūri, tas faktiski nav bijis redzams aiz lielā ļaužu pūļa un pārvietošanās pa trepēm noritējusi vairāk stāvam kā kustam. Triecientempā izskrienu caur Aizliegto pilsētu – ir skaisti un iespaidīgi, bet cilvēku kvantums nerada vēlmi lēnām un kārtīgi izbaudīt šo vietu. Drīzāk tāds “check” variants – esmu šeit bijusi, bet laidiet mani ātrāk prom.

Lamas templis, ko apskatām kopā ar Sabīnu, jau ir daudz tīkamāks. Cilvēki pārsvarā gremdējas lūgšanās, lamas, kas sargā templi, liec galvas snaudā un daudzās Budas statujas uz visu notiekošo noraugās svētā mierā. Iespaidīgākais no tiem ir lielais Buda, kas izgrebts no viengabalaina sandalkoka un šī fakta dēļ izpelnījis vietu Ginesa grāmatā. Tā galva atduras tempļa griestos un pats templis uzcelts apkārt statujai, nevis otrādāk.

“Nez cik ilgs laiks paiet, lai izgrebtu kaut ko tik lielu,” skaļi prātoju. “Ķīnā? Tu joko? Droši vien pāris nedēļas. Maksimums,” Sabīna smejas. “Šeit ir tā: vienu dienu paveries pa logu – nekā nav. Nākamajā dienā skaties – o, rekur ceļš. Vēl nākamajā – parks ir gatavs. Viņu ir tik daudz, ka nepieciešamības gadījumā var izdarīt lietas ļoti ātri.” Bet vispār darbā ķīnieši nemīl iespringt – dara minimālo iespējamo apjomu, vārds iniciatīva vispār nav viņu leksikā – priekšnieks vienmēr zina, kas un kā jādara.

Lai maz neliekas, apmeklējam vēl trešo – Debesu templi, kas ir vienīgais apaļais templis Ķīnā. Pie tā fotografējas kāds pāris kāzu drānās, bet Sabīna stāsta, kas tas nebūt nenozīmē, ka viņi šodien precas. Ķīnā esot paradums pārim saģērbties kāzu drēbēs un tad braukt visur fotografēties. Pašas kāzas varot būt visai formālas – īsa sarakstīšanās vietējā zaksā (kas var atrasties ne īpaši svinīgā vietā), ašs foto uz sarkana fona un lieta nokārtota. Bet, ja viņi svinot, tad sešos no rīta. “Iedomājies, mēs vienu gadu 30. decembrī, pēc ilgas ēdienu gatavošanas Jaungada mielastam, aizgājām gulēt piecos no rīta,” stāsta Sabīna. “Pēkšņi ap sešiem dzirdam – mūzika, salūts, hlapuškas. Nu, kas par idiotiem, mēs nodomājām. Paskatāmies pa logu – a tur kāzas.” Viņiem esot ticējums, ka līdz pusdienlaikam līgavai jāierodas līgavaiņa mājās, tad nu šie spiesti sākt svinēt agri no rīta.

Lai arī apmeklēti vien daži tempļi, esmu tik priecīga, kad piestājam uz pusdienvakariņām. Katra tempļa teritorijā ir staigāts uz nebēdu, tad vēl līdz metro stacijām mēroti ievērojami attālumi un jāņem vērā, ka jālēkšo vairāk kā plus 30 grādu temperatūrā. Vakarā sola negaisu un es ceru, ka šis būs tik laipns un ieradīsies. Citādi galīgi nav ko elpot.

Sabīna palīdz ar ēdiena izvēli – baudām lotosa sakni, sēnes, kas tiek dēvētas par koka ausīm un vistu ar dārzeņiem. Garšo labi un drīz vien jūtamies mazliet atguvušas spēkus. Tos mēs pamatīgi patērējam arī vingrinot mēles muskuli – runājam pamīšus latviešu, krievu un angļu valodās.

Sabīna izstāsta īsu savu dzīvesstāstu – kā nonākusi un kāpēc palikusi Ķīnā, kā arī daudz aprunājam ķīniešus. Lai arī viņi paši sūdzas, ka visur ir pārāk daudz cilvēku, tomēr ir izteikti bara dzīvnieki. “Piemēram, es stāvu tukšā pieturā un gaidu autobusu. Atnāk ķīnietis un kā tev šķiet, kur viņš nostājas? Protams, cieši man blakus, jo bariņā taču mīlīgāk,” Sabīne ilustrē sacīto ar piemēru. Es, savukārt, sūdzos, cik ļoti mani tracina viņu lēnais pārvietošanās veids, pēkšņās apstāšanās un līšana visur pa priekšu. “Jā, mēs to saucam tā,” Sabīne smejas un turpina, “atvainojos par salīdzinājumu – spermatozoīdu gājiens. Viņi klīst barā, sekojot cits citam, pēkšņi apstājas, kur pagadās vai vienkārši nogriežas visdīvainākajos virzienos.” Sabīna apstiprina, ka, lai arī kopš olimpiādes ķīnieši tiek trenēti stāvēt rindās, neatkrēpot uz ielas, nolaist ūdeni tualetēs un vakaros nepastaigāties pidžamās – ar to neiet tik raiti. Viens no iemesliem esot tāds, ka bērnus bieži audzina vecvecāki, jo vecāki daudz strādā vai pat dara to citā pilsētā. Rezultātā vecvecāki iemāca savas paaudzes paražas, piemēram, neaizvērt tualetes durvis, jo laikā, kad viņi auga, parasti tualetēm tādu vienkārši nebija.

Vēl ķiķinām par viņu mūžīgo vēlmi tapt blondiem. Visā savā mūžā esmu redzējusi vienu aziātu, kuram tas gandrīz bija izdevies, bet neizslēdzu arī iespēju, ka blondais ērkulis bija parūka. Pārējie labākajā gadījumā tiek pie tumši brūniem (riebīgi rudiem) matiem vai šķipsnām. Un, jā, tā esot taisnība – mēs ķīniešu acīs izskatāmies visi vienādi, šī iemesla dēļ viņiem dažreiz esot grūti izsekot filmām – nevarot saprast, kurš ir kurš varonis. Un vēl mēs viņiem izskatāmies ļoti skaisti. Dēļ saviem strupajiem deguniem, lieli deguni viņiem šķiet īpaša skaistuma pazīme – jo lielāks deguns, jo smukāks esi. “Būtu zinājusi, ka es šeit tāda skaistule skaitīšos, sen jau būtu atbraukusi,” ironizē Sabīna.

Lai vismaz kaut kā ierobežotu piesārņojumu pilsētā, kas šeit ir visai iespaidīgs – smoga dēļ dažreiz nevar redzēt tālāk par pāris ielām, nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā saule vai debesis – varasvīri izdomā dažādus veidus, kā ierobežot satiksmi. Viens no tiem ir auto šķirošana pēc numuriem, ļaujot dažās dienās braukt mašīnām, kuru numurs beidzas ar nepāra skaitli, citās – ar pāra. Otrs – tiek ierobežota jaunu numuru izsniegšana. Līdzīgi kā mēs padomju laikos, ķīnieši stāv rindā gadus divus, trīs, lai saņemtu mašīnas numuru, līdzīgi ir ar moto braucamajiem. Savukārt, elektro motocikliem nevajag numuru. Un nevajag arī tiesības, lai to vadītu. Tas, savukārt, nozīmē, ka kaudze ķīniešu, kas vada rollerus, nekad dzīvē nav dzirdējuši vārdu savirknējumu “satiksmes noteikumi”. Un to var diezgan labi novērot ielās. Sabīna stāsta, ka vienreiz apstājusies krustojumā un gaidījusi iespēju nogriezties. Kamēr viņa tā smuki stāvējusi, no aizmugures viņā ietriecies cits motorolleris un nogāzis šo gar zemi. “Hallo, tu tiešām neredzi, ka es te stāvu,” Sabīna augšā slejoties teikusi (Sabīna mazliet runā arī ķīniešu valodā). “Kas tu nedzirdēji, ka es braucu,” esot atskanējusi atbilde.

Jā, ir labi Pekinas vidū tērzēt ar cilvēku, kas zina, kur atrodas Vangaži, kurš skumst pēc maizes zupas un ogām, kurš runā latviski. Mājās Sabīna ar vīru sazinās krievu valodā, bet, ja abi nokļūst vietā, kur ir daudz krievu tūristu, mēdz pārslēgties uz latviešu valodu, lai sarunātos brīvāk.

Izpļāpājušās un izstaigājušās dodamies atceļā un Sabīna piedāvā noiet vienu metro pieturu kājām – tad es būšot uzreiz uz savas metro līnijas. Patiesība ir vēl labāka – esmu ne tikai uz pareizās līnijas, bet pie savas metro stacijas. Nopriecājos par šo faktu, jo šobrīd ilgojos tikai pēc ērtas gultas, kondicioniera un datora. Atvadāmies un, sapirkusies augļus, dodos pelnītā vakara atpūtā.

Mazliet atvilkusi elpu un pabakstījusi datoru (internets šodien nav pierunājams ne uz ko), nolemju iziet ielās. Mūsu kolumbiešu istabas biedrs ir saguris un mēs atkal ejam vakariņot ar Patriku. Šoreiz, izgājuši krustojumā, izvēlamies citu ceļa virzienu – lai interesantāk. Krietnu brīdi soļojam pa tukšu un klusu lielo ielu un jau sākam apsvērt iespēju doties atpakaļ, kad ejam garām nelielai šķērsielai, kurā pavīd dzīvība. Es piedāvāju izmēģināt laimi šeit un Patriks neiebilst. Jo tālāk ejam, jo dzīvāka kļūst iela. Ir vaļā veikali, mazi ēstūžūķīši – piesēžam vienā no tiem. Vieta ir izcila – mazā krustojumā, tieši blakus tualetēm un pretī frizētavai, kur var tikt vaļā no matiem par nieka 15 juaņām. Tā kā ir diezgan vēls, mēs pilnā krāšņumā varam novērot ķīniešu pastaigas pidžamās – cits atnāk nokārtot darīšanas, cits aiziet līdz veikalam, cits vienkārši veic vakar pastaigu. Garām brauc biezas, melnas mašīnas (šo auto krāsu ķīnieši iecienījuši visvairāk), viena no tām tiek noparkota kādu divu centimetru attālumā no mūra sienas. Piedzēries ķīnietis mēģina iestumt dārgu motociklu, bet viņam visai nevedas. Sieva brīžam stutē vīru, brīžam moci, beigās viņai apnīk – šī nodzen veci no braucamā un pati stumj to tālāk. Par visu šo izrādi, kā arī četriem aliem un vistas-dārzeņu porciju, šķiramies no 36 juaņām kopā. Patriks par šo ciparu sajūsminās līdz pat hostelim, līdz kuram atceļu mērojam pa mazajām ieliņām. Publiskās tualetes šeit ir ik pēc minūtēm divām, kas ir bezgala jauki. Protams, bezmaksas. Protams, pēdiņversijā un bez papīra, bet ir brīži, kad tas ir stipri sekundāri. Mājupceļā mazliet sāk pilināt no gaisa, bet pēc negaisa gan neizskatās. Mēs tomēr ceram, ka pa nakti nolīs un rīt būs svaigāks gaiss. Patriks dosies Lielā mūra meklējumos uz savu roku, bet es kāpšu ātrvilcienā uz Šanhaju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s