Santjago ceļš II: 11. diena – Camino, lai satiktos

Vakariņas sākas ar ievadu, ko saka vīrs baltā talārā. Divās valodās. Franciski viņš runā kādas trīs minūtes, pēc tam to pašu izsaka ar trim angļu vārdiem. Un kopā ar brīvprātīgajiem uzdzied Santjago ceļa himnu “Utreia”. Tad tiek nesti ēdieni – zupa, tai seko salāti, tad lazanjai līdzīgs ēdiens, tad fromage, noslēgumā torte. Visi gabaliņi dzelteni ar kādu džemu viducī, bet viens – ar avenēm. Sēžu galda malā un man visu sanāk izvēlēties pirmajai. Skatos ar kāru skatienu, ko nevar nepamanīt, uz aveņu gabaliņu. Galda biedri sāk smieties – nu ņem, ņem! Paņēmu arī. Labs bija.

Galda biedri arī labie. Šovakar pirmo vakaru sajutu ierasto Camino atmosfēru – visi šēž barā, zirgojas, apmainās ar “where-are-you-from” un tamlīdzīgi. Es sēžu blakus kanādiešu medmāsai ar labu humora izjūtu. Lai arī pie mūsu galdiņa esam septiņi (pie citiem sēž astoņi ļautiņi) – ar divām vīna pudelēm tiekam galā pirmie. Vīri prasa, vai var dabūt vēl. Ni un ni. Esam savu normu izdzēruši. Tad sarunas novirzās uz antīko lustru pie griestiem. “Jā, par to mēs varētu dabūt kādas vīna pudeles”, kanādiete čukst man ausī.

Krietni ieturējušies, dodamies uz vakara atrakcijām baznīcā. Sākumā ir pavisam īss dievkalpojums, kas man tīri labi patīk – jo šoreiz tajā visu laiku dzied, nobeidzot pasākumu ar Utreia. Pēc tam ļautiņi sapulcējas pie katedrāles ieejas, kur mūks pusstundu stāsta leģendu par virs durvīm esošajām figūriņām. Franciski, protams. Tomēr viņš to dara ar tādu aizrautību, ka viņa runu var vērot kā performanci, ko arī daru. Tad atkal ejam iekšā un sākas noslēguma pusstunda – ērģeļu koncerts. Neesmu nekāds ērģeļu fans, bet šis pasākums ir iespaidīgs. Tiek rauta vaļā ne tikai garīga mūzika, bet piemēram, tiek uz ērģelēm nospēlēts “House of the rising sun”.. Un tas viss tiek pavadīts ar gaismas efektiem uz augstajiem griestiem. Wow!

Pamanu, ka daži citi piligrimi uzkāpj pa kādām sānu trepītēm un tad pazūd. Man tak jāzina, kas tur notiek. Rāpjos arī augšā. Tur jau viņi sēž – tieši blakus ērģelniekam. Es stāvu un, katru reizi, kad ērģelnieks uz mani paskatās, smaidu līdz ausīm – lai redz, ka patīk. Es nezinu, ko viņš domā – varbūt – stulbie piligrimi, šeit nav atļauts uzturēties, jūs man traucējat koncentrēties. Bet, kādas dziesmas pauzē, šis man ar žestiem rāda, lai eju viņam otrā pusē – tur ir brīvs sols. Protams, to ar prieku daru un atlikušo koncerta daļu izbaudu brīžiem vērdamās spēlētājā, brīžam lejup uz katedrāles varenumu.

Šovakar šeit ir arī mans pirmais franču pārītis – Žans un Korīna. Viņi šodien finišē. Neko teikt, skaistas atvadas. Kad saskrienamies abatijas koridorā pirms naktsmiera, es viņiem vēlu labu mājupceļu, viņi man atlikušās staigāšanas dienas. Abi atzīst, ka vienlaikus priecājoties, ka grūtais pārgājiens beidzies, bet esot arī žēl. Pēc koncerta redzu, ka Korīnai ir galīgi saraudātas acis. Man arī būtu, ja šis būtu mans pirmais Ceļš un tā pēdējā diena.

Bet nav ne viens, ne otrs. No rīta izeju pa abatijas durvīm 6:52! Beidzot. Pirms manis iziet humorīgā kanādiete ar vīru. Lai nesanāktu kā pirms dažām dienām, esmu smuki nopētījusi, kur sākas ceļš. Tomēr kanādiešu pāris turpina soļot taisni. Kad saku viņiem, ka man šķiet, ka tomēr jāiet citādāk, kanādiete atsaka, ka viņas vīrs visu ir pārbaudījis, zina, ko dara un vispār viņam lielākoties esot taisnība. Nu ka tāda lieta, sekoju viņiem. Pēc pārsimts metriem tomēr izrādās, ka šī būs no tām retajām reizēm, kad vīram nav taisnība.

Atgriežamies pie norādēm, sākam kāpt lejup, bet pēc tam – augšup – nieka pusotru stundu. Vīrs cilpo pa priekšu, mēs ar kundzi elsdamas pūzdamas no aizmugures. Katrā atpūtas pauzē mazliet paklačojamies. Iesākumā viņa konstatē, ka mēs abas neesam nekādas kalnu kazas. Pilnīgi piekrītu. Pēc brīža kundzei pazudis vīrs un viņu neizdodas sasaukt. “Nu tā, esi pazaudējusi vīru”, konstatēju. “Ai, ko tur, nauda ir pie manis”, viņa priecīgi atbild.

Pēc laiciņa kanādiete prasa – vai es vakar biju laba meitene un apmeklēju visas lūgšanas. Saku, ka jā, un izstāstu par lielisko koncertu. Jā, tas varētu būt skanējis labi, uzzinājusi muzikālo programmu, piekrīt sieviete. “Bet vispār. Es ticu Dievam, bet neieredzu baznīcu, tā ir tik daudz darījusi pāri un pazemojusi cilvēkus.” Saku, ka savā ziņā piekrītu un izstāstu par savu tikšanos ar Renē. “Jā, tas ir Dievs”, saka kanādiete, “un šī”, viņa ar plašu rokas vēzienu rāda uz krāšņo dabas skatu, “šī ir katedrāle”.

Esam uzrāpušās līdz nelielai kapellai kalna viducī. Vīrs jau tur sēž – iznesis vecu krēslu, nosēdies uz tā un bauda rīta sauli. Mēs sekojam viņa piemēram un pie reizes panašķējamies – es ar prieku notiesāju pēdējo apelsīnu, smagi ir stiept augļus.

Pēc pauzes ir spēks kustēties tālāk, arī diena sāk iesilt. Tomēr es joprojām eju ar lielo jauku, kā uzpūš vējš, man ir auksti. Kanādieši par mani zobojas: “vajag kustēties ātrāk, tu taču esot no ziemeļiem utt.” Atraucu, ka ne tik ļoti no ziemeļiem, un turpinu iet ar visu jaku.

Kad noiets pusceļš, rodas pirmā izdevība tikt pie kafijas. To par ziedojumiem piedāvā kāds celtnieka tērpā ģērbts vīrs, kurš, nolicis malā slīpmašīnu, priecīgi tērgā ar svētceļniekiem – katram noprasa vārdu, tad aprunājas, bet kad cilvēks iet prom, viņš uzsauc ardievas ar visu vārdu un katram nodzied Utreia. Es taču esmu teikusi, cik ļoti man patīk dīvaini cilvēki, vai ne.

Pēc kafijas pauzes startēju pirmā, bet drīz vien jau visa karavāna ir man aiz muguras. Tad kādā krustojumā sekoju zīmēm, bet atskatoties redzu visus sapulcējušos ap šiltēm un diskutējam. Kad nākamreiz pagriežu galvu – neviena nav. Tā arī neviens neparādās, nav ne jausmas, ko šie nosprieda. Bet es sekoju savām zīmēm un ap pus3 iesoļoju vietā, kas varētu būt šodienas galamērķis.

Lai arī sagurums ir nopietns, nolemju, ka tomēr došos uz nākamo miestu, lai padarītu fleksiblāku pēdējo dienu. Iespējams pat, lai paspētu uz vilcienu un tai pašā vakarā trauktos uz Bordo. Tā kā nezinu, cik liela ir nākamā pilsēta, nolemju atpūsties, iestiprināties un, protams, ielūkoties interneta dzīlēs.

Piesēžu kādā krogā, kurā ir Neta kungs. Tad paziņoju bārmenim, ka nenāktu par ļaunu kaut ko iekost. Viņš paliek domīgs un saprotu, ka cilvēki šeit pamatā pasūta dzērienus. Tad seja atplaukst smaidā, viņš pieiet pie saldētavas un izvelk saldētu siermaizi. Vai tā būšot laba? Ar sejas grimasi paskaidroju, ka tik izsalkusi vēl neesmu. Tad viņam ir nākamā ideja – ko es teikšot par frī kartupeļiem? Jā, tas jau izklausās labāk. Lai pārliecinātos, ka esam sapratušies, viņš no tās pašas saldētavas izceļ palielu frī kartupeļu maisu. Būs labi, cep tik augšā.

Man tiek atnests milzīgs šķīvis, pilns ar kartupeļiem un malās simetriski uzspiestām čupiņām – kečups, majonēze, sinepes. Vai būšot labi? Protams, lieliski. Malkoju savu alu, graužu frī un domāju, cik viņš man par šo neordināro joku noplēsīs. Nu, zinot cik te maksā pasūtīt ēdienu, nospriežu, ka par kartupeļiem šķiršos no kādiem 7 eiro. Kad viņš jau trešo reizi apvaicājas – vai viss labi garšo un vai nevajag papildināt kādu mērci, sāk rasties aizdoma, ka ar tiem septiņiem eiro varbūt nemaz netikšu cauri. Tomēr, kad tieku pie maksāšanas, esmu patīkami pārsteigta – maltīte izmaksā vien 3,60.

Krietni iestiprinājusies ar ēdienu un labām ziņām no Latvijas, soļoju uz nākamo miestu. Esmu priecīga, ka veicu šo gabalu šodien – atkal kārtējie kalni un lejas. Tuvojoties galamērķim redzu, ka tā ir aptuveni tikpat liela pilsēta kā iepriekšējā. Uzreiz parādās zināmas cerības attiecībā uz internetu. Uz kāda žita reklāmas plakāta kā reizi, blakus citiem labumiem, minēts arī internets. Ne vienmēr pirmā vieta pa ceļam ir tā labākā. Bet, ņemot vērā, ka līdz tai jānosoļo vien 50 metri, nolemju pabāzt degunu.

Milzīgā pagalmā, pie glicīniju ieskautas ēkas sēž kundze gados un lasa. “Es, palikt, žits, šonakt?”, prasu ierastajā manierē. Un viņa man atbild skaidrā Oksfordas angļu valodā. Es gandrīz apveļos ar visu savu mugursomu. Apkaime un kundze man tā patīk, ka esmu ar mieru maksāt pāris eiro vairāk. Viņa man ierāda guļamvietu mazā, senlaicīgā tornītī, iedod interneta paroli, norāda dušas virzienu un aizbrauc iepirkties. Arī es, mazliet iekārtojusies, dodos apskatīt pilsētu un nopirkt vakariņām kaut ko garšīgu. Rezultātā nopērku sidru, sieru un augļus. Un bulciņu ar milzīgu krēma daudzumu.

Iekārtojos ar visu proviantu un atkorķēju sidru. Garšīgs, bet kā limonāde. Paskatos grādus – ok, 3%. Labi vien ir, rīt nebūs nekāda slaistīšanās. Rakstu un našķojos, līdz atkal pie apvāršņa parādās saimniece. Piedāvāju glāzi sidra un man par lielu prieku, viņa piekrīt. Tā nu mēs sēžam dārzā, malkojam dzērienu un pļāpājam par dzīvi. Visticamāk, šis ir mans pēdējais Ceļa vakars un tas šoreiz ir tieši tāds, kādu to šoreiz vēlos.

Kundze vēlas mest pie malas šo viesnīcas biznesu (man tas izklausās pēc sapņu biznesa, bet par to citreiz), atgriezties universitātē un turpināt attīstīt tēmu savās antropoloģijas studijās, kuras sākusi apgūt pēc aiziešanas pensijā. Un tā ir – kāpēc cilvēki dodas svētceļojumos? Tas, ko viņa novērojusi sarunās ar saviem daudzajiem viesiem – cilvēkus ir nogurdinājusi mūsdienu modernā dzīve modernajā sabiedrībā. Cilvēki nerod piepildījumu ne darbā, ne ģimenē, ne naudā, ne atvaļinājumā. Cilvēki šodien vēlas atgriezties pie saknēm, pie vienkāršības, pie cilvēciskas komunikācijas. “Iedomājies, cilvēki, kas dzīvo miljonu pilsētās, atbild, ka viņi dodas uz Camino, lai satiktu citus cilvēkus.”

One response to “Santjago ceļš II: 11. diena – Camino, lai satiktos

  1. Pēdējais teikums – izcils! Un patiess. Ikdienā ar cilvēkiem grūti satikties šī vārda dziļākajā būtībā. Bet ceļā – tur cilvēki diezgan ātri pa dziļo runā un satiekas. Skaisti!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s