Santjago ceļš II: 10. diena – vēl viena kāpurķēde un milzu katedrāle

Vakar iemiegot tomēr bija viegli jocīga sajūta. Tu atrodies viens pats milzīgā ēkā – visas ārdurvis un iekšdurvis ir vaļā – jebkurš var atnākt un mani nozagt un es arī varu paņemt televizoru un iet tālāk. Identitāte pirms ierašanās netiek pārbaudīta. Nav jau tā, ka svētceļnieku vidū būtu daudz žuļiki, bet tāpat jokaini.

No rīta 6:30 nozvana modinātājs un pabāžu degunu no segapakšas. Miegs ir tik salds. Piebāžu galvu pie loga un mēģinu izdomāt kādu iemeslu, lai vēl pagulētu. Tas nenākas grūti. Šorīt nekāds dižais saullēkts neveidojas un ārā ir liels vējš – tik agri izejot noteikti nosalšu. Un žvikt – atpakaļ zem segas.

Pēc astoņiem tomēr pieceļos, sakrāmējos, pateicos šai vietai par interesanto kopā būšanu un noeju milzīgu ceļa gabalu – metrus 300. Tur iekārtojos uz kafiju un internetu – vakar ar savu darbošanos biju naktsmītnes limitu izsmēlusi pirms paspēju augšupielādēt visus materiālus. Nokārtojusi šo lietu, beidzot sāku iet.

Vispār mana rīta doma par vēju un aukstumu nemaz nebija tik muļķīga. Lai arī rīts jau krietni iesilis, joprojām iet ir auksti. Ceļā atkal sastopu vienu kāpurķēdi. Šoreiz tā nav ieslēpusies lapās un kādu brīdi vēroju smieklīgo karavānu. Skatos, ka viens kāpurs tāds sagumis guļ, bet citi lokās uz priekšu. Nodomāju, ka tā izskatās dabiskā atlase. Bet nē – kolīdz garām slīd pēdējā kāpura dibens, viņš “caps” – ieķeras astē un lokās līdzi. Varbūt, ka viņi dara tāpat kā putni – kolīdz priekšējais velkonis sagurst, to nomaina kāds cits un tā viņi pēc kārtas var atpūsties.

Arī šodien iznāk pakomunicēt ar ēzeli. Pamanījis mani, viņš laiž vaļā īstu apsveikuma koncertu, bet, kad ieslēdzu filmēšanas režīmu, nav piedabūjams izdot ne skaņu. Tā jau runā, ka šie esot spītīgi.

Pēc 13 km ap pulksten vieniem iesoļoju Conques. Pie labas dzīves ātri pierod – esmu nolēmusi arī šodienu veltīt laiskošanās priekam un rakstīšanai. Jo, nākamā palikšanas vieta rādās vien pēc 20 km, ir pārāk vēls šādiem varoņdarbiem. Rīt gan celšos kā likts un divas dienas (pēdējās) soļošu pēc pilnas programmas. Naktsmītni Bordo ar grūtībām izdevās dabūt, Londona arī izskatās, ka būs kārtībā, Skopjē uzreiz dabūju pozitīvu atbildi. Vēl gadu ziņas no Figeac – ceļa galamērķa, man tur interesētu satikt vienu meitieti.

Conques ir neticami maza, burvīga pilsētiņa – ar milzu katedrāli viducī. Apskatu šejienes komunālo žitu, tad ielūkojos Renē piezīmēs – viņš rekomendē palikt abatijā iepretim katedrālei. Turp arī dodos un tā tiešām ir feina – iekārtota vēsturiskā ēkā, sagaidītāji laipni bez gala. Vienīgi sagaidot tiek veikta atrakcija – mugursoma tiek ielikta lielā celofāna maisā, kas pirms tam tiek sapūsts ar dezinfekcijas līdzekli. Laikam kādi mazie zvēri šeit arī iecienījuši palikt.

Pēc tam izstaigāju katedrāli – tā ir milzīga un diezgan gaumīga. Vakarā te būšot koncerts un vēl kādas atrakcijas – būs jāatnāk.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s