Francija pret Spāniju – Camino salīdzinājums 10 aspektos

Tā kā ir pagājusi vairāk kā nedēļa, kopš mēroju savu otro Santjago ceļu, domāju, ka varu izdarīt dažus secinājumus. Zinu jau zinu, ka visas nelaimes rodas no salīdzināšanas, tomēr dikti pirksti niez uz nelielu samērīšanu.

1. Izmaksas
Francija viennozīmīgi ir dārgāka. Ja Spānijā naktsmājas pamatā maksāja 5 – 7 eiro, tad Francijā jārēķinās vidēji ar 15 eiro. Pārtikas cenas ir līdzīgas, varbūt Francija tā ir nedaudz dārgāka. Spānijā budžetu varēja iedalīt sekojoši: dienā 10 eiro – minimums, 20 eiro – norma, 30+ eiro – šiks. Tad šeit viss jāpalielina par 10 eiro: 20 eiro – minimums, 30 eiro – norma, 40+ eiro – šiks.

2. Valodas
Spānijā tomēr – industrijas attīstības rezultātā, varēja gluži labi sazināties ar vietējiem angliski, šeit tā nav. Tomēr kopumā tas dzīvi pārāk netraucē, eksistenciālās lietas var noskaidrot itin viegli.

3. Dzērieni
Kopš ceļš ir ieskrējies, dzeramā ūdens ņemšanas vietas parādās arvien biežāk, bet tomēr tās nav tik pieejamas kā Spānijā. Arī kafiju Francijā nevar pasūtīt uz katra stūra, bet, kad pie tās tiek, tā pamatā nav visai garšīga. Spānijā “piligrim menu” faktiski vienmēr bija iekļauts vīns, šeit retumis. Tomēr tā nav liela bēda – to var iegādāties par pieklājīgu samaksu.

4. Ēdiens
Jā, Francijas virtuve man iet pie sirds labāk, tas jāatzīst (izņemot kafiju). Vienlaikus jāpiezīmē, ka veikali Francijā sastopami retāk, arī tikt pie pusdienām bārā nav tik vienkārši, tāpēc ejot ir labi paņemt līdzi nedaudz ēdamo.

5. Naktsmītņu kvalitāte
Vidēji naktsmītņu kvalitāte Francijā, tāpat kā to cena, ir augstāka. Istabiņās ir mazāks gultu skaits un nesezonā (kā šobrīd) bieži var gulēt lepnā vientulībā. Arī pārējās naktsmītnes kvalitātes – virtuves, turienes iekārtas, atpūtas telpas – ir mazliet, mazliet labākas Francijā – bet tas, protams, ļoti atkarīgs no katras individuālās vietas.

6. Ceļabiedri
Man patīk, ka Francijā nav lielceļš, bet mazliet vairāk tautas es tomēr gribētu redzēt. Attiecīgi Francijā var ļoti labi izbaudīt pašu iešanu un vientulību, ja tāds ir mērķis. Tomēr, ja vairāk gribas komunikāciju, jo īpaši ar importa cilvēkiem, tad šeit to ir stipri maz.

7. Ceļa grūtības pakāpe
Jārēķinās, ka Francijā konkrētais maršruts tomēr stipri biežāk paģēr rāpšanos kalnos un tikšanu lejā pa stāvām, akmeņainām nogāzēm. Arī visādi ūdens un dubļu klaji jāšķērso biežāk kā Spānijā. Līdz ar to noieto kilometru skaits nav gluži salīdzināms viens pret vienu.

8. Ceļa skaistums
Kopumā Spānijas skati man šķiet iespaidīgāki, bet Francijā skaistums ir visu laiku, tikai mazliet piezemētāks (ļoti subjektīvs skatījums).

9. Ceļa marķējums
Lai arī dzeltenās bultas man morāli šķiet tuvākas, jāatzīst, ka kopumā ceļš šeit marķēts ļoti labi. Ārkārtīgi palīdz ne tikai norādes – kur ir ceļš (karodziņš), bet arī norādes, kur ir nepareizais ceļš (krusts). Vienīgi ieteikums būtu lietot dažādiem virzieniem atšķirīgu apzīmējumu, jo citādi gājēji mēdz apjukt un sākt soļot pretējā virzienā (pārbaudīts uz savas ādas un dzirdēts arī no citiem ceļiniekiem).

10. Suņi un cilvēki
Ja sekojat līdzi maniem ierakstiem, tad jau zināt manu viedokli par šejienes četrkājainajiem radījumiem. Bet nav jau tā, ka te tikai tādi asins suņi apkārt klīst, lielākā daļa patiešām ir draudzīgi un sirsnīgi dukši. Tāpat kā cilvēki. Lai arī vietējie runā tikai franciski, viņi to dara ļoti labprāt, ir izpalīdzīgi un komunikabli.