Paldiesvaldim.lv. Paldies tam, kas šo ideju radīja.
Paldies vecākiem par to, ka esmu. Un kas esmu.
Paldies par iespēju dzīvot zemē, kur četri vēji četrus gadalaikus dzenā.
Paldies par iespēju aizbraukt kurp un kad vēlos. Redzēt klintis un bezdibeņus, palmas un kaktusus, okeānus un salas, virsotnes un alas. Un atkal atgriezties. Par to, ka ir kur un kāpēc atgriezties.
Paldies, ka varu un drīkstu paust, ko domāju.
Paldies par lidojumiem. Un kritumiem.
Paldies, ka ikdienā varu būtu kopā ar neticami gudriem, gaišiem un talantīgiem cilvēkiem. Tuvākiem, tālākiem un pavisam blakus esošiem.
Paldies, ka man ir labākie draugi pasaulē. Kas alu iedzer un dzied tik skanīgi, ka kurmjiem ausis aizkrīt. Un kāpostus ieskābē. Un pastrīdas. Un šķūni uzceļ. Un malku sakrāmē. Un citreiz paklusē.
Paldies celtniekiem, kas uzcēla manu māju. – Kāpēc tik lēni iet tā fasādes apdare? -, bijām nepacietīgi celtniecības laikā. – Var arī ar naglām dēlīšus piesist, bet pareizāk ir ar skrūvēm, – teica Sergejs un visa brigāde lēnām turpināja skrūvēt dēlīšus.
Paldies latiņam, ka bija. Paldies eiro, ka būs.
Paldies visiem, kas dara. Nevis dīdās. Vai strīdas.
Paldies par to, ka ārā trako vējš. Ir slapjš. Ir pelēks. Ir novembris. Ir agri jāceļas rīt. Paldies.
(Ir tikai plastikāta gabaliņš mazs, no kura vārds projām prasās.)
