Ielaist dzīvību tukšajās Rīgas ēkās

IMG_4265Tieši pirms nedēļas šajā laikā nesteidzīgi klīdu pa Rīgas ielām. Pēc ilgiem laikiem bijām ar meitenēm iepriekšējā vakarā aizgājušas uz klubiņu un tagad vajadzēja izvēdināt ķermeni un prātu. Tā nu klīstot caur Pokrova kapiem līdz Miera ielai, pēc tam krustu šķērsu izstaigājot centru, iznāca papētīt ēkas un cilvēkus. Šoreiz par pirmajām.

Lai arī lielāko dzīves daļu esmu bijusi rīdziniece un pazīstu šo pilsētu salīdzinoši labi, Rīga ir vieta, kuru var atklāt no jauna ik uz soļa. Īpaši produktīvi tas ir pavasarī (citējot kursabiedreni Sanitu – augstprātīgo laikā), kad bailēs no lāstekām un krītošā sniega, biežāk kā ierasts paceļam acis no saviem purngaliem, lai pavērtos augšup. Un tad, blakus kārtējam ledus klucim, kas pēdējiem spēkiem turas pieķēries pie jumta malas, pamanām akmens suni, pūķi, putnu vai kādu citu ēkas elementu, ko līdz šim neesam ievērojuši, lai arī pa šo ielu gājuši simtiem reižu.

Ārzemēs šādas detaļas ir ieraudzīt vieglāk, jo parasti staigājam apkārt ar lielāku vērību un brīvāku prātu. Dzimtajā pusē savos ierastajos maršrutos mēs apkārtnei nepievēršam uzmanību jeb ejam tik dziļi savās ikdienas raizēs un pārdomās iegrimuši, ka vispār apkārt neko neredzam.

Tā nu pagājušajā sestdienā, vairākas stundas lēnām veroties ēkās, atklāju jaunas pērles Lāčplēša ielā, ielā, kuras krustojumā savulaik dzīvoju. Mana kādreizējā dzīvesvietas ēka joprojām izskatās tīri labi, vien laiks sācis grauzt salīdzinoši nesen atjaunoto fasādi. Prātā nāk maza epizode no tās renovēšanas laika. Ir jocīgi, ka dzīvojot piektajā stāvā, tu kādu laiku esi spiests atcerēties, ka no gultas nedrīksti izkāpt pliks, jo aiz logiem ir stalažas, uz kurām rosās vīri melnā. Sākotnēji ir dusmas – visa ikdiena izčakarēta, katrs solis svešajiem kā uz delnas. Bet tad tu sāc pamazām sasmaidīties, vēdinot istabu arī sarunāties un gandrīz iedraudzēties. Kādā vasaras rītā, sāku pļāpāt ar vienu no celtniekvīriem, tad attapos par pieklājību. “Kafiju gribat?”, apvaicājos viņam. To viņš gribēja gan. Atgriezos no virtuves ar divām lielām kūpošām kafijas krūzēm un saudzīgi noliku uz palodzes. Sirmais vīrs apsēdās uz stalažām pie ēkas ārpusē, es uz pufīga beņķa savā istabā, bet palodze starp mums kalpoja kā galdiņš. Tā mēs tur augšā sēdējām un pļāpājām krietnu brīdi. Par ko – neatceros, bet tā rīta sajūta atnes smaidu.

IMG_4261Pilnīgi cits skats paveras uz kādu ēku Melngaiļa ielā, kur dzīvoja viena no klasesbiedrenēm. Pirms pāris gadu desmitiem šeit bija grezna celtne, bet šodien slejas kārtējais grausts. Un tas nav stāsts par atsevišķu gadījumu. Konkrētā ēka jau ir izdemolēta, bet cik daudz citu celtņu Rīgā stāv vienkārši tukšas, bet to tukšums ir pamanāms vien rūpīgāk ieskatoties – pēc netīriem logiem dienā, pēc tumšiem logiem vakarā.

Mašīnai vajag, lai ar to brauc, citādāk tā sāk rūsēt un niķoties. Mājai vajag, lai to apdzīvo, citādāk tā pievelkas ar pelējumu, skumjām un sāk čīkstēt. Cilvēkam arī vajag gan darbību sevī, gan apkārt, citādāk viņš sāk uzvesties kā lieta. Bet tas jau ir cits stāsts.

Tā nu pirms nedēļas padalījos ar savu novērojumu par Rīgas ēku bēdīgo situāciju sociālajos tīklos, bet šodien ar lielu prieku uzskrēju šādai lūk entuziastu apvienībai: http://www.freeriga2014.lv/. Citāts par ideju no viņu lapas:

“Tiek aizlaisti bojā kultūras pieminekļi, neizmantotas cilvēkiem ērti pieejamas ēkas un kropļota pilsētas dinamika. Tajā pašā laikā daudzas šobrīd topošās radošas un sabiedriskas iniciatīvas nespēj atrast savām darbībām telpas. (..). Mēs vēlamies aktualizēt šo situāciju un kopīgi ar pašvaldību, bankām, īpašniekiem un radošām vai sabiedriskām iedzīvotāju iniciatīvām atrast risinājumus, lai atbrīvotu tukšās ēkas un kopīgi, pilsētas vārdā, tās apdzīvotu. Ir laiks domāt nevis, kas tur kādreiz ir bijis, bet kas tur varētu būt! 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, mēs vēlamies, lai to piedzīvo arī pilsētas tukšie nami.”

Protams, protams. Man arī uzreiz galvā uzrodas 100 un viens arguments, kāpēc tas ir sarežģīti vai teju neiespējami. Tomēr pati sev un citiem skeptiķiem gribu atgādināt vasarā noķertu uzrakstu uz ēkas Doma laukumā: „Kāds kurš saka: „Tas nav izdarāms”, nekad nedrīkstētu pārtraukt kādu, kurš to dara.” Tāpēc – veiksmi un izdošanos!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s