Himnas un galda dziesmas ceļā (31. diena: Mercadoiro – Palas de Rei)

Esmu jau gandrīz gatava ceļam, kad no gultas izkāpj arī mana apakšstāva kaimiņiene. Dāņu kundze pieceļas, bet, kad mēģina paspert soli, iebļaujas un līgodamās atkal pieķeras gultai. “Tagad pasakiet kaut ko dāniski – nepieklājīgu un skaļi! Mēs tāpat nesapratīsim”, cenšos kundzi kaut kā uzmundrināt, tad palīdzu viņai tikt līdz vannasistabai. Šodien viņa brauks ar taksi pie ārsta, baidos, ka arī viņai, tāpat kā Hilarijai, soļošana būs jāpārtrauc.

Agri no rīta ceļš ir mierīgs un var paieties bez pūļa. Izbaudu mierīgo rītu, domāju par Hilariju un drīz esmu netālu no pilsētas, kur lielākoties ļaudis palika iepriekšējo nakti. Pāreju pāri tiltam un man šķiet, ka dzeltenās bultas ved augšup pa trepēm. Uzrāpjos augšā un pēkšņi bultas ir pazudušas – nav ne uz vienu pusi. Pēkšņi bultu vietā tālumā ieraugu mājošu Šonu – tas ir vēl labāk kā bultas. Mirkli aprunājamies un tad viņš saka – ejam, es tikai ieskriešu pateikt attā Hilarijai. Kā, Hilarija vēl ir tepat? Nuja, tepat, blakus kafejnīcā.

Atvados no Šona un apsēžos iedzert kafiju ar Hilariju. Tā kā visu rītu esmu domājusi par Hilariju, tad man viņai ir sakrājies sakāmais. Es runāju, Hilarija te raud, te smejas. Tāds ir Ceļš. Apkampjamies un es dodos pieveikt šodienas 30 km, Hilarija – uz taksi līdz nākamai pilsētai. No tās viņa brauks ar autobusu uz Santjago un ceram tur atkal redzēties piektdien. Izmantojot situāciju, pārlieku Hilarijas somā dažas mazas, bet pasmagas lietas, ko es nelietoju – mana soma uzreiz šķiet būtiski vieglāka.

Izejot uz ielas redzu, ka man jādodas atkal uz leju, no kurienes esmu nākusi, ceļš iet tur. Bet, nu skaidra lieta, ka man vajadzēja uzkāpt augšā, lai satiktu Hilariju. Tagad ceļš atkal atgādina ātrgaitas šoseju – cilvēku ka biezs. Eju un skaitu kilometrus, gribu ātrāk tikt līdz šodienas galamērķim.

Jau noietas divas trešdaļas, kad ieraugu krodziņā Šonu, vācieti Melāniju un dienvidkorejieti Jasmīnu. Lai arī neesmu jūs iepazīstinājusi ar šīm meitenēm agrāk, eju ar viņām jau krietnu laiku. Pievienojos uz gardu milzu maizi ar kazas sieru un pēc pusdienām turpinām ceļu kopā. Sākumā pļāpājam par to un šo, bet uz beigām visi esam saguruši un vajadzīgs nopietnāks uzmundrinājums. Pēc Šona ierosinājuma visi pa kārtai nodziedam savas valsts himnas. Sāk dienvidkorejiete, es turpinu, tad Šons norūc Apvienotās karalistes himnu, un Melānija pieliek punktu ar Vācijas slavināšanu. Pēc tam nemanot pārejam pie dziesmām, kas dziedamas pie alus kausa. Jasmīna nodzied vienu Dienvidkorejas galda dziesmu, bet tālāk par Vācijas dziesmām netiekam – tās ir daudz. Tā, vēl dungodami “umpapa umpapa”, iesoļojam pirmajā galamērķa pilsētas alberģē, kur mums par prieku ir pieejamas brīvas gultasvietas.

Iekārtojamies, izveicam vakara higiēnas procedūras un aizejam vakariņās uz mazu restorāniņu, lai nogaršotu Galīcijas nacionālās virtuves gardumus – Caldo Galego jeb kāpostu zupu un Polpo – speciāli pagatavotu astoņkāji (ceru, ka nejaucu ar kādu citu jūras mošķi). Pie vakariņam sarunas atgādina skolas salidojumu – atceries Stefanu, neesmu viņu sen redzējis, nez kā viņam iet. Zini, man zvanīja Filips, viņš tagad dara to un to. Un, tajā pilsētā, kad es pīpēju cigāru, tur gan bija traks alberģes saimnieks. Un tādā garā. Tik daudz kopīgu atmiņu un piedzīvojumu. Lai gan ceļš vēl nemaz nav galā, mēs jau skumstam. Fotografējam viens otru un fotografējamies visi kopā. Kā paši smejamies, lēnām kļūstam sentimentāli.

10 – nakšņošana
14,60 – proviants (1,30 kafija + 4,30 pusdienas +9 vakariņas)
Kopā: 24,60
Bilance: + 40,60

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s