Naktsmītnes cenā iekļautas arī brokastis, tāpēc dažādās pamošanās stadijās satiekamies pie brokastu galda. Dažs ir možs no paša rīta, cits samiegtām acīm skatās tieši virsū kafijai, bet prasa, kur ir kafija. Paēdu un velku kājās zābakus, kad no loga mani uzrunā tikko pamodos Holgers. Viņš zinot lielisku vietiņu, kur šonakt jāpaliek. Es laikam sāku uzticēties šī vācieša ožai attiecībā uz naktsmītnēm. Vieta atkal ir tuvāk nekā lielā pilsēta, bet vēlams veikt rezervāciju, jo alberģe varētu diezgan ātri piepildīties.
Pierakstu no Holgera grāmatas alberģes telefonu un dodos ceļā. Pavisam drīz klāt ir pilsēta Sarria, kurā darba cilvēki un skolnieki steidz ikdienas gaitās, un atkal jūtos drusku kā citplanētietis. Pilsētā mani panāk “glābējkomanda” un kādu brīdi eju kopā ar amerikāni Patriku. Šorīt atkal viss rīts ir miglā tīts un šķiet, ka šodien tā neizklīdīs. Tomēr, pēc kāda brīža jau vietām manāmi zili debess pleķīši un vēl pēc brīža – saule atkal ir uzdevuma augstumos.
Šodien ir pirmdiena, 30. diena ceļā. Ja viss ritēs bez ekscesiem, jau piektdien iesoļosim Santjago. Sajūta ir jocīga. It kā gribas nonākt galā, it kā negribas. Tā pierasts pie Ceļa un lielās (un lieliskās) Ceļa ģimenes. Paliek skumji, kad iedomājos, ka vairumu no šiem cilvēkiem nekad vairs nesatikšu. Un tu nekad nezini, kad esi pateicis pēdējo “see you” kādam. Ja es būtu zinājusi, ka kopš rīta pie lielā krusta, kad abi ar Manuelu uzaicinājām viens otru ciemos, vairs viņu nesatikšu, būtu vismaz kārtīgi saspiedusi uz atvadām. Un Franku. Un Sesilju. Un Džūliju.
Līdz šim, tā kā Ceļš ir tik garš, vienmēr bija cerība, ka kādu sen neredzētu degunu atkal kaut kur negaidīti satikšu. Bet tagad, kad Ceļš tuvojas izskaņai, nekad nevar zināt, vai tavs kārtējais uzbļāviens kādam veikalā vai kafejnīcā, vienlaikus neizrādīsies atvadu sveiciens. Es pat nezinu kā būs ar “Hilarijas kompāniju”, jo viņi vakar aizsoļoja tālāk un jaunieši soļo ātrāk kā es. Tomēr satieku viņus jau pirmajā kafejnīcā. Tikai Hilarijas nav. Viņas kāja joprojām jūtoties čābiski un Hilarija satriekta šodien paņēmusi taksi uz nākamo naktsmītni. Sasodīts, tomēr ir tik traki. Palūdzu jauniešus viņu samīļot no manis.
Mārtins prasa, vai mūsu naktsmītnē bijusi laba gulēšana un es apstiprinu, ka lieliska. Viņš gan nevar teikt to pašu. Vakarā pastaigājušies pa pilsētu, bet tur esot bijuši tik daudz sveši cilvēki, ka gājuši laicīgi gulēt. Un nav varējuši iemigt. Šī ir tā vieta, kur Ceļš izmainās visvairāk. Tā kā oficiāli tu skaities svētceļnieks un vari saņemt apliecinājumu, ja esi nogājis kājām pēdējos 100 km, tad daudzi iet tieši tos. Autobusi un mikroautobusi izlaiž netālu no 100 km stabiņa atzīmes cilvēkus tīrās tenisa čībās ar mazām somiņām. Kad pārrunājām ar Patriku šo tēmu, viņš sacīja, ka viņa “guidebook” tieši uzsver, ka ir svarīgi nenosodīt šos cilvēkus, jo tu nekad nezini iemeslus, kāpēc viņi tā dara – vai tas ir veselības jautājums, vai laika jautājums, vai kas cits. Tomēr ir grūti nejusties savā ziņā “pārākam” vai “īstākam” svētceļniekam, tos mēs ar Patriku atzīstam abi. Un drusku ķiķinām, ka pēc pāris dienām viņiem visiem būs briesmīgas tulznas un stīvi muskuļi. Tā kā kopā ejam gar 100-to stabiņu, tad nofotografēju to ar visu Patriku – manu šībrīža ceļabiedru. Pēc tā mēs sasitam kopā elkoņus, saskatāmies un sakām: “Piece of cake!”. Kas ir nieka 100 kilometri!
Līdz lapiņu tēmu apcerēšanai netieku. Tomēr teju katru dienu pati domās kādu izvelku un piedomāju. Šodien bija interesanti. Domāju par kurlmēmiem cilvēkiem. Kaut kur ap dienas vidu ceļa malā stāv sieviete ar mapi. Kamēr garāmejot saprotu, ko viņa grib, esmu jau pagājusi garām. Grib viņa naudu, lai palīdzētu kurlmēmiem bērniem. Īsti nepārliecināja redzētā reģistrācijas lapa un, mirkli pamocījusies sirdsapziņas pārmetumos, nospriežu, ka tomēr varu atrast uzticamākus ceļus kā ziedot.
Un tagad, runājot ar Patriku par viņa ģimeni, izrādās, ka abi ar sievu uzaudzinājuši brāļa dēlu, kas ir kurlmēms. Esot fantastisks jaunietis, tikai drusku paslinks. Prasu Patrikam par kurlmēmo sievieti, kas vāca ziedojumus. Patriks viņu sastapis, bet arī nav drošs par sievietes autentiskumu. Viņš mēģinājis ar sievieti sarunāties zīmju valodā, ko pārzina, bet viņa neesot varējusi atbildēt. Bet, iespējams, vainojamas amerikāņu un spāņu zīmju valodas atšķirības. Pie kāda krodziņa šķiramies ar Patriku un, tā kā neesmu pārliecināta, vai viņu vēl redzēšu, iedodu savus kontaktus, jo viņš, iespējams, nākamgad varētu atbraukt līdz Latvijai.
Gabaliņu soļoju viena, līdz pazīstams itāļu pāris mani uzrunā: “Zane, how are You? Labi?”, saka vīrs un atvainojas, ka “labi” esot vienīgais vārds, ko viņš zinot latviski. Es saku, ka viņš droši vien ir teju vienīgais visā Camino, kas vispār zina kādu vārdu latviski.
Šodien man ir īsā diena – jau pēc 20 km gājuma nobāzējos mīlīgā alberģē, ko rekomendē Holgers. Šeit ir arī krodziņš un satieku virkni pazīstamo, tai skaitā kādu laiku neredzētos austrāļus Pīteru un Džonu. Pīters man čukst, ka Džons pārāk daudz ēdot. Parasti notiesājot savu un tad vēl pusi viņa porcijas. Džons pienāk un prasa Pīteram, vai tiešām viņš atkal taisoties ēst. Tā viņi te viens otru apceļ.
Pavadu lēnu pēcpusdienu, atpūšoties saulītē, klabinot tekstus un pļāpājot ar vāciešiem. Izstāstu viņiem par saviem piedzīvojumiem vācu alberģē, šie smejas. Šodien arī sevi lutinu ar ēdienu – atļaujos gan pusdienas, gan vakariņas. Kad ejam vakariņās, satiekam dāņu kundzi gados, kas ar mokām sper katru soli. Viņa nogājusi krietnu gabalu un tagad, kad atlicis “pārkāpt suņa astei”, kāja ir pateikusi savu “nē”. Pēkšņi man pielec, ka šī ir tā pati sieviete, kas iekārtojusies manas gultas augšējā stāvā. Piedāvāju viņai mainīties vietām, jo neiztēlojos kā kundze uzrāptos uz gultas “otro stāvu”. “Tiešām, tā varētu?”, viņa izskatās aizkustināta. “Nu jā, es vienkārši negribu lai jūs nakts vidū uzkristu man uz galvas”, atjokoju un vienojamies par maiņu.
Saņemam arī ziņas no Hilarijas. Ar viņas kāju ir slikti. Pie vainas esot “stress fracture”, no kura var tikt vaļā ar ilgstošu saudzējošu režīmu. Santjago ceļa turpināšana diemžēl neietilpst šajā kategorijā, tāpēc Hilarija tālāk neies. Sasodīts. Šis pēdējais Ceļa posms ir tik viltīgs.
10 – nakšņošana
18,30 – proviants (1,30 kafija + 8,50 pusdienas + 8,50 vakariņas)
Kopā: 28,30
Bilance: + 45,20
