Skūpsti, vējš un potīte (16. diena: Castrojeriz – Boadilla del Camino)

Stāsti

Priekšnamā, velkot kājās zābakus, dzirdu kā vējš gaudodams triecas pa mazo, bruģēto ieliņu, kas iet starp alberģi un baznīcu. Šodien atkal sola + dažus grādus. Ievelku elpu un izeju uz ielas. Nē, nav tomēr tik traki. Pēc gabaliņa redzu, ka no otras alberģes iznāk jauns pārītis un.. kāpj iekšā skvēra puķudobē. Nē nu, kas te tagad notiks. Nostājušies zem mazas, ziedošas ābelītes, abi sāk garšīgi bučoties.
– “Nu nav jau gluži āmuļi”, garāmejot tomēr nevaru atturēties no komentēšanas.

Šie mani apgaismo, ka viņu valstī ir ticējums, ka, ja skūpstās zem ziedoša ķirša, būšot laime, labklājība un kas tik vēl nē. Kādā valstī tad cilvēki šitā domā, gribu noskaidrot. Izrādās, netālajā Čehijā. Nolemju nebojāt jauniešiem rītu ar savām botānikas zināšanām un noskatos kā šie, rokās saķērušies, aizsteidzas man garām. Tad mani ielenc divi šuneļi – “black dog, white dog” – bet, kad gribu šos nobildēt, tie aizmūk, kustīgi kā ūdenszāles, man sanāk vien tādi “sunīši miglā”.

Izejot no pilsētas, var just, ka vējam beidzot ir, kur ieskrieties. Un to šis arī dara. Izskraidījies pa pļavām, tas atrod vienīgos objektus, kam pieķerties klajā laukā – svētceļniekus. Laimīgā kārtā pamatā šis uzbrūk no muguras un, ja pareizi izmanto tā spēku, var pat ātrāk tikt uz priekšu.

Krietnu brīdi raušamies palielā kalnā, kura galā ir “ziņojumu dēlis”, kur var visai legāli paķēpāties. Tādu iespēju nelaižu garām un atstāju uz dēļa arī savu aicinājumu letiņiem doties Santjago ceļā. Mirkli pačalojam ar senu ceļabiedreni – meiteni no Dienvidkorejas, kura nez kāpēc līdz šim domājusi, ka esmu no Amerikas. Saku meitenei, ka būtu prātīgi kaut ko uzlikt galvā, man grūti noskatīties, kā viņa asajā vējā iet kailu galvu (ok, viņai vismaz ir mati:). Man ap galvu aptīts lakats, uz tā uzmaukta cepure un visam pa virsu ar striķi pievilkta Fēliksa lietus jakas kapuce. Un ir tā, tā – gandrīz silti.

Pirmā puse ceļa aizrit labi. Ar domām par lapiņas tematu (momentu, draugi), raitā solī un labā noskaņojumā. Nevaru sagaidīt, kad tikšu pie datora. Pēc mazas “tējpauzes” kādas pamestas mājas aizvējā, saprotu, ka tas nebūs tik drīz. Mana mīļā, puslauztā potīte, priekšzīmīgi uzvedusies pirmos vairāk kā 300 km, ir cieši nolēmusi, ka šodien ir viņas iznāciens. Sāp. Uz katra soļa. Vēl jānoiet vairāk kā 10 km. Piepeši tulznainā, slimā kāja kļūst par veselo, atbalsta kāju. Tagad, kad nevar ātri paiet, un līdz ar to sasildīties, sāk salt. Kur piesēst un atpūsties nav – kilometriem uz priekšu tikai klajš lauks ar nerimstoši spēcīgo vēju. Sāk līt. Seja slapja no lietus un asarām. Man vienmēr ir paticis, ieritināties siltā dīvānā, un ar aizrautību lasīt, kā drosminieki iekaro Ziemeļpolu. Tas izklausās baigi aizraujoši. Ticu, ka brīdī, kad viņi to darīja, viņi vis nejutās diez ko aizraujoši. Protams, es nesalstu ledus aizā un neēdu suņus, lai izdzīvotu, bet diez ko aizraujoši arī nejūtos.

Protams, iecere aiziet līdz plānotajam galamērķim, man nav ne prātā. Palikšu pirmajā iespējamā miestā. Izskatās, ka pie horizonta viens tāds ir parādījies. Ļoti ceru, ka tur būs alberģe un brīvas vietas. Pirmās divas ēkas ar uzrakstu “Alberģe” ir ciet, bet trešā – vaļā gan. Laikam mans paskats par kaut ko liecina, jo viesnīcas puisis bez komentāriem paņem manu somu un aiznes to uz blakus ēku, kur notiek nakšņošana. Viņš man arī pēc brīža krietni uzlabo garastāvokli. Kad, atlaidusies gultā, redzu viņu ienākam un pavadām uz šejieni nākamos viesus, pasaucu viņu un saku:
– “Atvainojos, man ir divi jautājumi.”
– “Jā, esmu neprecējies. Kāds ir otrs?”
– “Tā, tagad es aizmirsu abus jautājumus.”

Viņam ir izdevies acīmredzamais – neticamais: izvilināt no manis smieklus. Pēc nelielas atpūtas esmu jau gatava karstai lēcu zupai un tējai. Dzīvošu!

Ienākot alberģē, domāju, ka uzrakstīšu blogā vienu (un ne pārāk pieklājīgu) teikumu un ar to mani šodienas rakstu darbi būs galā. Kā varat nojaust pēc manas čalošanas, viss ir atkal lieliski. Potīte izliekas, ka neko nezin par šodienas notikumiem, ir silti un labi. Esmu vienā no līdz šim foršākajām alberģēm un te pat ir ieslēgta apkure.

Manai potītei ir visciešākā saistība ar šodienas tematu. Tātad, uz lapiņas šodien bija rakstīts viens vārds: Rihards. Mans, ik pa laikam piesauktais, dārgais. Bet, esmu novērojusi vēl vienu lietu. Jums nepatīk gari ieraksti. Tāpēc nodošu Jūsu rīcībā šo ierakstu, bet dārgajam veltīšu atsevišķu. Esmu jau izdomājusi virsrakstu: “Mans draugs – nenopietns cilvēks” 🙂 Nesolu gan šodien, jo man “rindā stāv” viens cits, jau senāk piesolīts gabals.

6 – nakšņošana
13,70 – proviants (4,70 zupa, kafja + 9 vakariņas)
Kopā: 19,70
Bilance: + 27,30

3 komentāri

  • vai.. jau lasot, ka gaidāmi nākamie stāsti, gribas priekā gandrīz tirināt kājas.. tikai nez, ko par to domātu pārējie istabā esošie ģimenes locekļi 😀 Lai biežāk tā – kad škrobei pa virsu smiekli!!!

  • Mums patīk gari stāsti, tā kā droši “izplūsti” … Mēs visi turām īkšķus par ceļa izdošanos…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.