Ceļš uz Santjago ceļu

Par Santjago ceļu man pirmo reizi pastāstīja draudzene Guna. Tas varēja būt pirms pieciem, bet tikpat labi pirms visiem desmit gadiem. Toreiz klausījos stāstā par teorētisku vietu, kas uz mani īpaši neattiecas. Ik pa laikam gan ieskanējās ideja – varētu to Ceļu noiet – bet tā tas arī palika, fantāzijas pasaulē.

IMG_5858Neatceros kurā brīdī, bet šī ideja tomēr sāka konkretizēties. Mēs ar draudzeni pat nogājām savus 42 kilometrus no Vaides līdz Miķeļbākai “treniņa nolūkos”. Viņa man mācīja ritmu. 50 minūtes ejam, 10 atpūšamies. Sākumā negribas atpūsties, pēc tam negribas celties. Kaut kā notenterējām līdz galam.

Tad pie manis sāka nākt grāmatas par šo tēmu. Darbā izdomājām ieviest tādu kā bibliotēku – grāmatu maiņas punktu, es arī sastiepu vienu kaudzi no mājām. Tad, izmantojot dienesta stāvokli, papētīju, ko citi kolēģi sanesuši. Ieraudzīju Koelju grāmatu, ko nebiju lasījusi un, izmantojot augstākminēto stāvokli, nolēmu šo situāciju mainīt. Grāmata saucās Burvja piezīmes un bija par Santjago ceļu. Man pat nojausmas nebija, ka Koelju gājis to ceļu, un sarakstījis grāmatu, kas manāmi cēlusi ceļa atpazīstamību un attiecīgi arī apmeklētību. Gājis, nevis nogājis. Citējot pašu autoru: “Bieži esmu domājis par šo ironisko sakritību: neilgi pirms tūkstošgades beigām vispazīstamāko tekstu par Ceļu uzrakstījis cilvēks, kurš nekad līdz galam to nav veicis.”

Otra grāmata, kas uz mani paskatījās kādā grāmatnīcā, bija vācu humorista Hapes Kerkelinga rakstu darbs “Kādu laiku būšu prom”, kurā viņš vaļsirdīgi apraksta savus piedzīvojumus, ejot Santjago ceļu. Jāteic, ka šo grāmatu no sirds iesaku – lielisks humors un pašironija tajā dzirkstīt dzirkstī.

IMG_5854Tā vai citādi, izdomājām, ka to Santjago ceļu noiesim. Es, vaininiece Guna un mana jogas draudzene Solvita. Satikāmies un spriedām par iešanu. Šīs meitenes vienmēr bijušas man ļoti īpašas, bet tad, kad domāju par Santjago ceļu, vienmēr esmu iztēlojusies to ejam vienatnē. Bet, pārāk neiespringu – kā būs, tā ies.

2011. gadā uzstādīju pavisam konkrētu mērķi – tā vai citādi iešu Santjago ceļu 2012. gada rudenī. Sākumā aiziešu no darba, tad noiešu ceļu, tad ceļošu pa pasauli – tāds bija sākotnējais plāns. Šī iemesla dēļ sāku mācīties spāņu valodu. Nepilnu gadu, divas reizes nedēļā, pēc darba pārgurumā traucos uz centru un kalu briesmīgo spāņu gramatiku un salīdzinoši vieglo sarunu valodu.

2012. gada maijā ne bez grūtībām nokārtoju eksāmenus un saņēmu diplomu par divu spāņu valodas līmeņu iziešanu. Jāatzīst, ka šobrīd no šīs krāšņās valodas atceros tikai būtiskāko – lamuvārdus. Ap to laiku arī paziņoju darbam, ka zudīšu tālēs zilajās. Ap to laiku pamanīju, ka Santjago ceļā jau devušies divi traki latvieši – Ulrika un Dāvis (nu jau abi Plotnieki (pirmskāzu pārbaudījums, vai? ;) ), katru dienu, blogā santjagocels.lv aprakstot pieredzēto. Katru darba dienu sāku, izlasot, kā abiem klājas, un sapņojot, kā es to darīšu.

Bet liktenim labpatikās, ka iešanas treniņu vietā tiku nolikta uz lāpstiņām – pāris mēnešus atdzist slimnīcā un pārdomāt dzīves jēgu tur. Neko dižu neizdomāju – tāpat aizgāju no darba, bet taisnā ceļā aiztraucos uz nākamo, pēc Santjago iecerēto pasākumu – Ameriku.

Pēc Amerikas par manu jauno, dīkdienīgo dzīvesveidu ieinteresējās žurnāls Ir. To pieminu tālab, ka otrs rakstā pieminētais dīkdienis bija bijušais bankas prezidents Andris Ozoliņš, kurš pēc darba attiecību pārtraukšanas…. aizdevās pa Santjago ceļu. Man bija tas gods pie sidra tases aprunāties ar šo simpātisko cilvēku un dzirdēt viņa atziņas par Ceļu, kā arī uzklausīt vērtīgus padomus. Vēl senāk atceros lasījusi rakstu par latvieti, kura vārdu diemžēl neatceros, kurš Santjago ceļu nogājis no savas mājas sliekšņa Latvijā. Stāsti ir gan atšķirīgi, gan līdzīgi. Ir kopīgas atziņas un ir dziļi individuālas. Domāju, ka nebūšu izņēmums.

Biju cerējusi pirms Ceļa iešanas labāk sagatavoties. Ne tik daudz fiziski kā garīgi. Apdomāt, ko vēlos saprast, kādas atbildes saņemt. Rezultātā neesmu sapratusi neko. Knapi attapusies no Indonēzijas trakuma, esmu sakravājusi somu un nu sēžu lidostā. Ar vairāk kā nedēļās “parādu” Indonēzijas stāstiem.

IMG_5860Arī par fizisko pusi man ir zināmas bažas. Tā jau esmu gana braša gājēja, ja vien ceļš vijas pa horizontālu virsmu. Lieta tāda, ka pēc savās veselības ķibelēm, faktiski neesmu spējīga nekur uzkāpt. Pat bez somas. Un tagad, nezinot vai būs iespēja somu aiztransportēt uz nākamo vietu bez manis, esmu drusku bažīga. Bet no otras puses. Kad atgriezos no Indonēzijas, tad doma par Santjago ceļu man izklausījās kā pastaiga tepat Spānijā. Eiropā, tas jau ir gandrīz mājās. Gaisa temperatūra ir tāda, ka nosalt gluži nevar un vai nu tā būs, ka spāņi ļaus man klusi zem egles tēlot Cibiņu. Līdzšinējos ceļojumos man gana labi noderējusi spēja paļauties, tad nu arī šajā Ceļā dodoties neatliek nekas cits kā ļauties un paļauties.

Vienu var apsolīt – baigo varoni netēlošu. Ja būs par traku – stopēšu mašīnas, braukšu ar autobusu vai pūtīšos pāris dienas vienā vietā. Un, ja būs galīgs dimbā, braukšu mājās. Nekādu zvērastu, ka Ceļu noiešu, nevienam neesmu devusi.

Bet, ja viss ritēs labi, esmu iztēlojusies to pasākumu tā. Ceļš ir plus mīnus 800 kilometru garš. Gribētu dienā noiet vidēji 20 kilometrus, attiecīgi pavadot ceļā 40 dienas. Un šīs 40 dienas uzvesties pavisam godīgi – nedzert, nepīpēt, meitas nemīlēt. Un kārtīgi jogot (ko neesmu darījusi labu laiku). Es ceru, ka šis nav tas gadījums, ka ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts un jau pēc nedēļās neatradīsiet mani sēdam kādā piemīlīgā spāņu krodziņā, jautrā kompānijā, tukšojot otro Riojas sarkanvīna pudeli. Jāatzīst, ka sevi labāk atpazīstu šādā situācijā. Arī tēriņus gribu krietni ierobežot un esmu iztēlojusies, ka iztikšu ar 20 eiro dienā. Vai tas būs reāli, nezinu.

Drīz kāpšu lidmašīnā, lai lidotu uz Barselonu, kur padzīvošos pāris dienas. No turienes kaut kā ar zemes transportu plānoju nonākt ceļa sākumpunktā, pilsētā, kuras nosaukumu pirms katras pieminēšanas reizes paskatos lapiņā (momentu, draugi) – Sanžanpjedeporu! Mans Barselonas namatēvs, 62 gadus vecais spānis Fēlikss šo ceļu nogājis trīs reizes, bet vienmēr mērojis īsāku posmu. Šorīt, viņš man atsūtīja ziņu, ka priecājas dot pajumti Svētā Jēkaba ceļa gājējam, svētceļniekam. Tā, esmu pirmo reizi dzīvē tā nosaukta. Jūtos neparasti.

IMG_5852

5 responses to “Ceļš uz Santjago ceļu

  1. Turu īkšķus! Lai izdodas sasniegt mērķi! Gaidām jaunus stāstus, lai tādējādi dzīvotu līdzī, ja paši nekur tālāk par savu mazpilsētu pagaidām netiekam. Un vēl mani nomoka jautājums – kā var sakrāt tādam pasaules apceļojumam?

  2. Paldies!
    Daigai – tāpēc es publiskoju ceļojumu izdevumus, lai parādītu, ka ceļošana nav ļoti dārga. Lai gan naudas daudzums, protams, ir ļoti subjektīva lieta. Es personīgi pirms tam strādājot iekrāju, lai varētu ceļot, bet, protams, mani krājumi lēnām izsīkst un būs jādomā, ko darīt. bet ticu un paļaujos, ka laiks rādīs labāko risinājumu :)

  3. Intai – lielā mērā piekrītu. Domāju, ka daudzi savā ikdienā noiet daudz nopietnākus Santjago un citus ceļus, vietai nav izšķirīga nozīme. Tieši vakar to pārrunājām ar savu jogas draudzeni. Un nesaku, ka visiem kaut kur jātriecas. Liela māksla ir iznest savu ikdienu.
    Tomēr atļaujiet man nocitēt jau rakstā minēto Koelju grāmatu. Nepieskaitu sevi pie viņa karstākajiem pielūdzējiem, tomēr dažas lietas viņš labi pasaka.
    “Redzi, ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko dievu dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s