Cipari: 206 500 IDR (11, 42 Ls)
31 000 transports
40 000 proviants
18 000 ieejas biļetes
117 500 citi
Gaiss: ap 30
Dīvāns:
Nolemju izbaudīt komfortu līdz pēdējam un pavadu viesnīcā laiku līdz pat check-out laikam, kas ir 12 dienā. Nomaksāju Latvijas rēķinus, augšupielādēju bildes, atbildu e-pastiem un tamlīdzīgi. Tad ir laiks kādam kulturālam pasākumam – dodos sultāna pils virzienā. Ieeju pirmajā greznajā ēkā un izstaigāju to. Izrādās, esmu nonākusi muzejā, ne pilī, bet pati pils šodien jau ir ciet. Muzejā mani uzrunā kāds gids un minūtes desmit dalās ar padomiem – ko darīt, ko nē, cik jāmaksā par rikšu un tamlīdzīgi. Viņš arī sarunā manu pirmo velorikšu uz valsts atbalstītu batikošanas centru, kur šodien var aplūkot procesa norisi. Batikošana ir viena no šejienes “nacionālajām” nodarbēm.
Braucot rikšā, konstatēju kādu patīkamu lietu. Papildus tam, ka “ietaupās” kājas un tu mērķī nonāc ātrāk (pie tam rikšas vadītājs, atšķirībā no tevis zina, kur jābrauc), tev visi liek mieru. Tāpat jau jūtos kā mazs vergturis, sēžot ratos, kurus min uz priekšu nosvīdis, sīks vīriņš, bet nu diezi vai es te kādu jaunu kārtību iedibināšu.
Batikošanas centrā mirkli pavēroju kā sieviete ar ietrenētām kustībām klāj uz auduma vaska līnijas. Gatavā produkcija ir krāšņa un daudzveidīga. Cena ir atkarīga no tā, vai darbu radījis māceklis vai meistars, ka arī no detaļu smalkuma.
Papriecājusies par mākslas darbiem, dodos uz ielas un konstatēju, ka atrodos smukumsalona priekšā. Spontāni nolemju izveikt matu nokrāsošanas darbību, jo mana galvas rota jau labu laiku prasās pēc uzfrišināšanas. Tas joks maksā 100 000 rūpijas (ap 5 lati). Māte un meita nekavējoties ķeras pie lietas. Viena no vienas puses, otra no otras, triepj manos matos krāsu. Pie sevis domāju, ka citreiz pat vienam cilvēkam, veicot šo darbību, nesanāk gluži viendabīgs krāsojums, nez kāds rezultāts būs šim kopprojektam. Mātei veicas tīri labi, meita darbojas lēni un bijīgi, bet kaut kā process tiek noslēgts. Vienīgā atšķirīgā lieta no Latvijas ir speciāli ausu uzliktņi, lai nenoķēpātu ar krāsu arī dzirdes orgānus. Dēls, savukārt, aizskrien pēc dzēriena un tieku arī pie kafijas. Maisiņā.
Kad krāsošanai nepieciešamais laiks pagājis, mati izskaloti, laiks pēdējai darbībai – žāvēšanai. Pie tā ķeras meita kopā ar dēlu. Meita žāvē matus pa eiropeiskam, bet puisis virpina un šķetina šķipsnas, šķiet, ka viņš rotaļājas ar matiem, nevis to žāvē. Pārsteidzošā kārtā puiša puse ir sausa ātrāk un arī izskatās labāk. Medžiks.
Ar jauno frizūru dodos apciemot Ūdens pili, tā esot vaļā arī pēcpusdienā. Noprasu rikšotājam – cik, viņš parāda trīs pirkstus. Tātad, 3000 rūpijas. Lieliski, braucam. Uz priekšu dudinam lēni, jo vīrs nav nekāds spēka mitriķis, bet galā tiekam. Nolemju dot 5000, jo ceļš tomēr nebija no īsajiem. Kad iedodu tos, viņš kaut ko bubina. Pēc brīža saprotu, ka šis gribējis 30 000 par braucienu. Piemetu vēl 3000 un pasaku, ka viņš var ieskrieties ar visu savu trīsriteni, vairāk nemaksāšu.
Eju pils virzienā un izrādās, ka tā ir ciet. Jau teju sāku nožēlot savu braucienu uz šejieni, kad man piesitas kāds mazs vīriņš un saka, ka tas nekas, ka pils ciet, viņš zinot ceļu, kā to var apskatīt no otras puses un “no ticket”. Labi, sekoju viņam. Ejam pa šaurām ieliņām un dārziem, līdz nonākam līdz nelielas ēkas stūrim, gar kuru izspraucoties, var uzrāpties uz pils mūra un visu labi apskatīt. Izskatās, ka tas vietējiem ir labs rūpals, jo neesmu vienīgā ārzemniece, kas pili aplūko no šī skatu punkta.
Pēc tam mūsu “ekskursija” turpinās. Apskatām batikas darbus un vīriņš izskaidro kas ir kas, tad apmeklējam pazemes mošeju. Vīrs rāda celles un stāsta, ka tur lūgušās sultāna sievas. Ielienu vienā no cellēm un konstatēju, ka tagad tur lūdzas milzu prusaki. Ūdens pils centrālā daļa diemžēl ir sagrauta zemestrīcē 2006. gadā, tagad aplūkojamas vien drupas. Šī dabas katastrofa pilnībā vai daļēji nopostījusi lielāko daļu Jogjakartas vēsturisko ēku. Tad pa pazemes eju nonākam atpakaļ sākumpunktā. Patiesībā, šī tiešām bija lieliska ekskursija un vecais vīrs salīdzinoši labi varēja visu apskaidrot angliski, tāpēc prasu, cik esmu viņam parādā. Cik kundze došot, būšot labi. Paralēli gida “cīņu biedri” cenšas uzminēt, no kurienes es esmu. Saku tikai, ka no nelielas valsts Eiropā, bet tuvāk par Šveici šie netiek. Iedodu gidam 10 000, šis ir priecīgs bez gala. Jau aizgriežos un paeju pāris soļus, kad no mugurpuses dzirdu lūdzošu kori: “Tātad, You are from… from… from…”. Es pagriežos pret vīriem, pasmaidu un uzvaroši paziņoju: “Latvia!”. “Ouh, Latvia”, viņi novelk balsī, it kā es būtu paziņojusi, ka nāku no paradīzes, viņi zinātu, kur tā atrodas, un, būtu tur pavadījuši savas labākās jaunības dienas.
Gids arī izstāsta, ka man jāaiziet līdz netālajam dienvidu skvēram, kurā aug divi lieli banjana koki, starp kuriem jāiziet aizsietām acīm. “Tā ir mistiska vieta, tu redzēsi”. Aizeju līdz skvēram, tur ir cilvēku burziņš. Jau pa gabalu var redzēt milzīgos kokus, kā arī ļautiņus, kas aizsietām acīm un izstieptām rokām pārvietojas pa reģionu. Vēroju viņus minūtes piecpadsmit. Cilvēki aizsien acis metrus 50 pirms kokiem, tad uzsāk soļot koku virzienā. Mērķis ir iziet starp abiem kokiem, bet lielākā daļa cilvēku aizšauj šķērsām. No malas izskatās tik vienkārši noiet mazu gabaliņu taisni. Kāds puisis lūdz atļauju ar mani nobildēties un prasu viņam, kas notiek, ja tu trāpi starp kokiem. “You find your true love.” Āāāā…
Visiem gājējiem ir draugi vai paziņas, kas klusu iet blakus, bet ir gatavi brīdināt, ja tu taisies ar pieri ietriekties sētā, kas apjož kokus. Man gribas pamēģināt, bet vienai drusku neomulīgi. Aizeju līdz vietai, kur visi uzsāk savu gājienu, tur mani tīrā angļu valodā uzrunā kāda vietējā meitene, kas ieradusies šeit ar draugiem. “Wanna try?”, viņa prasa. Atzīstos, ka gribu, bet vienai bail un apvaicājos, vai viņa būtu ar mieru mani “drošināt”. Jā, to viņa ir gatava darīt.
Meitene arī palīdz man apsiet ap acīm šalli un tad es iegrimstu tumsā. Kā mainās sajūtas. Lēnām uzsāku iet. Lai arī pirms tam redzēju, ka uz zemes nav nekādu dižo šķēršļu, katrs nākamais solis tiek sperts ar lielu piesardzību. Lieku soli pēc soļa ar dziļu pārliecību, ka eju kā baletdejotāja pa virvi. “Vēl atlicis pavisam nedaudz”, saka mana “vadātāja”. Un tad viņa saka “stop”. Noņemu apsēju un redzu, ka stāvu pie viena no tālākajiem sētas stūriem. Esmu novirzījusies no mērķa par aptuveni 45 grādiem. Piedod, true love.
Nosēžos skvēra maliņā un vēroju vakaru satumstam. Debesis iekrāsojas te violetos, te pelēkos, te sarkanīgos toņos un šķiet tik ļoti telpiskas. Man katrā ceļošanas dienā ir, tā saucamais, “dienas moments”. Šodien tas ir šis – naksnīgais, dzīvības pārpilnais skvērs un telpiskās debesis augšā.
Kad apvaicājos rikšas cenu atceļam, man prasa 40 000 rūpijas (2 latus), jo tas esot pret kalnu. Nu, paldies. Eju prom neatskatīdamās. Tomēr pēc brīža saprotu, ka turpceļā biju tā blisinājusies apkārt, ka īsti nezinu, kur atrodos, kā arī pastaiga pa tumšo ceļu, kur tevi cenšas nenotriekt motocikli un auto, nav nekāda jaukā, tāpēc esmu ar mieru veltīt 20 000 (1 latu), lai nonāktu atpakaļ pie gaismas un civilizācijas.
Nonākusi centrā, dodos uz viesnīcu, jo tur joprojām mitinās mans koferis, jāsavāc no mazgātavas atnestā veļa, kā arī jāizmanto iespēja padarboties internetā, jo nezinu, kad pie tā tikšu nākamreiz. Saņemu ziņu no sava namatēva, lai pasteidzos, jo autobusi uz viņa mājām kursējot līdz astoņiem vakarā. Tomēr, par spīti brīdinājumam, uzkavējos nedaudz ilgāk, jo gribu norezervēt lidojumu uz Bali piektdien. Dienas reisi ir pilni, bet, pārliecinājusies, ka mans Bali namatēvs būs gatavs mani savākt lidostā 11 vakarā, norezervēju lidojumu. Tad gan ar visām pekelēm nesos autobusa pieturas virzienā.
Viņu autobusu apkalpošanas sistēmu par efektīvu nenosauksi, bet man tā dikti patīk. Katrā pieturā ir apkalpojošais personāls un katrā autobusā iekšā-ārā laidējs, kas paziņo pieturas un virina durvis. Biļete maksā 3000 rūpijas (15 santīmus) un ir derīga arī pārsēžoties starp autobusiem. Tad nu tu vienkārši pasaki, kurp vēlies nonākt, un puisis pieturā paziņo puisim autobusā, kur šitā meitene jāizsēdina, es atslābinos un braucu kā princese.
Šoreiz autobuss mani ved ilgi un tālu. Pulkstens jau tuvojas pusdesmitiem, bet vēl neesmu nonākusi nepieciešamajā pieturā. Esmu palikusi vienīgā pasažiere un autobuss brīžam brauc caur pilnīgu nekurieni. Ik pa pa laikam, man par lielu atvieglojumu, tomēr parādās civilizācijas pazīmes.
Šeit mazliet jāatkāpjas no stāsta un jāiepazīstina jūs ar manu nākamo namatēvu. Viņa uzaicinājumu saņēmu vakar un, apsverot situāciju, nolēmu to akceptēt. Lēmums nebija viennozīmīgs, jo Arjas profils ir viens no dīvainākajiem, ko esmu redzējusi savā koučsērfinga pieredzē. Pārsātināts ar fotogrāfijām un pašslavinošiem tekstiem. Bet ne jau šādiem tādiem. Esot teju Indonēzijas princis, viņa mājā esot 30 guļamistabas – izvēlies kuru gribi, trīs mašīnas un kas tik vēl ne. Savukārt, sešās negatīvajās atsauksmēs (kas vienam cilvēkam ir diezgan daudz) ir izgaismots, ka viņš ir krāpnieks un prātu izkūkojis “princis”. Jo sultānam ir piecas meitas un neviena dēla, un viņš pat tehniski nevar būt princis. Plus vēl šādas tādas nianses. Tai pat laikā, profilā ir daudzas pozitīvas atsauksmes un visai svaigas. Nolēmusi, ka diez vai princis brokastīs ēd tūristes no Latvijas, akceptēju viņa uzaicinājumu.
Tad nu, braucot autobusā, domāju pie sevis, ka māja, kurā ir 30 guļamistabas, arī varētu atrasties mazliet neapdzīvotākā vietā. Tomēr autobuss, apstājies uz kādas ielas ar dzīvu satiksmi, paziņo, ka tā ir mana pietura. Biju aizrakstījusi Arjam, ka drīz būšu klāt. Nekādas reakcijas. Tagad uzrakstu īsziņu no pieturas. Atkal nulle reakcijas. Nē, nu forši. Atrodos kaut kur ellē ratā, princis mani negrib redzēt, autobusi atpakaļ uz centru jau arī droši vien nekursē. Brītiņu pagaidījusi, zvanu namatēvam. Par atvieglojumu, izdzirdu viņa balsi un saņemu absolūti nesakarīgus norādījumus, kurp jādodas, tāpēc labu brīdi soļoju pretējā virzienā. Galīgi apsamaldījusies, saku, ka eju atpakaļ uz pieturu. Sākumā pie sevis, pēc tam arī klausulē bubinu, vai tiešām prinča kungs nebūtu tik laipns un neatvilktos līdz pieturai. Tomēr, kad esmu tur atgriezusies, šis paziņo, ka tagad mani pa gabalu redzot, lai ejot pāri ielai un uz priekšu. Klumburēju ar visu koferi pāri palielai šosejai un pēc maza gabaliņa klāt esmu.
Priekšā jau ir divas sērfotājas – meitene no Polijas un meitene no Anglijas. Nezinu, kur tieši ir 30 guļamistabas, jo mēs ar angļu meiteni dalām gultu. Tā jau žēloties būtu kauns, jo māja, neraugoties uz tur valdošo mini haosu, ir diezgan liela un smuka. Tomēr, šis ir pretējs piemērs manam principam darbā un dzīvē – “underpromise and overdeliver”.
Visi esam noguruši, tāpēc pēc īsas “whereareyoufrom” tipa sarunas, liekamies “pēļos”. Zirgojamies ar angļu meiteni par palaga vietā piešķirto galdautu, uz kā gulēt. Ar ko apsegties nav, izlīdzos ar savu universālo šalli – lakatu. Patiesībā jau apsegties nav nekāda jēga – ar visiem ventilatora centieniem, te tāpat ir karsts kā pirtī. Tomēr abas nospriežam, ka jūtamies komfortablāk, ja guļam zem kāda auduma gabala.
– “Good night, Katy!”
– “Sweet dreams, Zane!”