Borobudur templis un Keitija

Stāsti

Cipari: 208 000 IDR (11, 71 Ls)
18 000 – proviants
190 000 – ieejas biļetes

Gaiss: +35

Dīvāns:

IMG_2315Esam izgulējušās labi un gatavas dienai. Poļu meitene aizbrauc uz netālu ciematu, kur atrodas kāda skola un ir palikšanas iespējas, mūs ar anglieti “princis” ved uz vienu no šejienes “must see” vietām – Borobudur templi. Pirms došanās ceļā, gaidām divas stundas un pie ēšanas tiekam vēl pēc kādas stundas, lai gan regulāri iepīkstamies, ka esam izsalkušas. Domājam, ka varbūt neēdam, jo Arja grib mūs aizvest uz kādu īpašu vietējo ēstuvi, bet rezultātā piestājam pie KFC tipa iestādes. Bet nu jau mums pilnīgi vienalga, esam gatavas apēst teju dajebko, un taukās vistas viens, divi pazūd mūsu vēderos.

Piebraucam pie tempļa un Arja paziņo, ka iekšā neies. Tas ir saprotami, jo viņš regulāri ved uz šejieni koučsērferus. Mēs sākumā cenšamies izlikties par vietējām, jo tūristu biļete ir briesmīgi dārga – 190 000 rūpijas (ap 10 latiem). Pilnām mutēm stāstām, ka dzīvojam Jogjakartā un mācām šeit angļu valodu, tāpēc mums pienākas krietni lētākās vietējās biļetes. Diemžēl mums nav kaut kāda vietējā dokumenta, tāpēc dabonam vien pirkt tūristu biļeti. Bet – vismaz mēģinājām.

Borobudur ir krāšņs budistu templis, kas daļu sava varenuma zaudējis tai pašā 2006. gada zemestrīcē. Bet ļautiņi salikuši vairākus tempļus atkal kopā un rezultāts ir gana iespaidīgs. Kāpjam pa vienai terasei uz augšu un apejam pa tām uz riņķi. Keitija izdomā visādus stāstiņus, ko nozīmē akmenī iegrebtās skulptūras. Parasti sižets ir drusku pikants un rezultātā mēs visai jautri pavadām laiku. Klaiņot nav viegli, brīžam stutējamies gar akmens sienām, jo karstums gāž no kājām. Uzgājušas līdz augšai un sabildējušas skatus uz visām pusēm, dodamies pastaigā pa tempļa teritoriju. Uz kāda podesta notiek bērnu deju un dziesmu performanču konkurss. Tā jau smuki, vienīgi šķiet dīvaini vērot pavisam mazas meitenes, kurām pielīmētas liekās skropstas un uzklāts pamatīgs kosmētikas klāsts.

Pabeigušas kompleksa apskati, dodamies atpakaļ pie Arjas, kas mūs nepacietīgi gaida. Nonākušas atpakaļ “mājās”, iekrītam pēcpusdienas snaudā – karstums mūs ir piebeidzis. Arja saka, lai esam gatavas uz sešiem vakarā, tad mēs braukšot pie tantes vakariņās. Labi, mēs palausīgas meitenes būdamas, sešos esam uz strīpas. Izbraucam pie tantes mazliet pēc astoņiem.

Tantes māja ir šikuma un bezgaumības apvienojums (manā subjektīvajā skatījumā, protams). Pie sienas ne bez lepnuma karājas milzu fotogrāfija, kas liecina par sekmīgu dēla studiju noslēgumu. Līdz pat augstajiem griestiem sniedzas divi logi, vertikāli viens virs otra, kurus rotā aizkari visās varavīksnes krāsās. Marmora grīdas nokrautas ar visādām relikvijām. Pati tante brītiņu pasēž ar mums, nodemonstrē, cik forši ir, ja kalpotāja masē kājas, un tad kaut kur pazūd, jo angliski nerunā. Tiekam sacienātas ar tēju un čipšveidīgām uzkodām – banāniem čili mērcē un banānu lapās ceptiem biskvītiņiem. Tīri tā neko. Ap deviņiem ir gatavas arī vakariņas. Tiekam ar Keitiju nosēdinātas starp koridoru un virtuvi, un mielojamies divatā. Keitija čukst, lai neēdu cāli, jo viņai pēc vakardienas mielasta šeit piemetusies caureja. Nopētu cāli no visām pusēm, izvēlos drošākos gabaliņus un tomēr riskēju. Nav garšīgākās vakariņas vakarāzijā, bet dāvinātam zirgam zobos neskatās. Izsalkums ir remdēts. Arja nez kāpēc paēd pēc mums, tad mistiski kaut ko gaidām vēl stundu, tad beidzot dodamies “mājās” un gulēt.

Mans vienīgais glābiņš visā šajā dīvainajā pasākumā ir Keitija (un es viņas). Keitija ir 33 gadus jauna pamatskolas skolotāja no Anglijas. Viņa ir izceļojusi lielāko daļu pasaules, pieredzējusi briesmu un brīnumu lietas. Viena no briesmu lietām, ar kuru viņa tapusi populāra Anglijā, ir piedzīvojums, kad viņai uzbruka lauva. Kaut kur Dienvidamerikā ir atrakcija, kas saucas “pastaiga ar lauvām”. Tas tiek praktizēts gana ilgi, lauvas ir labi pabarotas un trenētas. Tūristiem tiek ļauts (protams, uzraudzībā) gabaliņu paieties kopā ar karaliskajiem dzīvniekiem. Pirms pastaigas tūristi tiek brīdināti raudzīties, lai no apģērba nekarātos nekādi bumbuļi un striķīši, fotoaparātu lencītes un tamlīdzīgi objekti, kas lielajiem kaķiem varētu radīt vēlmi paspēlēties. Neviens nepievērsa uzmanību Keitijas skaistajiem, blondajiem, viegli sprogainajiem matiem, kas todien bija izlaisti. Nevarētu teikt, ka neviens. Lauva, kas soļoja meitenei aiz muguras, novērtēja tos kā gana interesantus un kādā brīdī uzlika priekšķepas uz Keitijas pleciem, lai aicinātu meiteni uz rotaļu. Keitija uzreiz sabruka zem lauvas lielā svara un tad lauva mēģināja noņemt Keitijai skalpu. Pārējās divas lauvas, redzēdamas notiekošo, nolēma piebiedroties rotaļai un arī uzsāka soļot Keitijas virzienā. “Man ir tikai 28, es negribu mirt”, pie sevis domāja Keitija, būdama pārliecināta, ka pēdējā stundiņa ir klāt. Tomēr atrakcijas organizatoriem izdevās pārtraukt lauvu ieceri un Keitija tika cauri ar vairākām šuvēm galvā. Tā kā cits tūrists tai brīdī bija fotografējis savu meiteni, fonā bija redzama Keitija lauvas uzbrukuma brīdī. Mēdijiem šī ziņa bijusi kā saldais ēdiens. Atgriežoties skolā, Keitija vēl ilgi dzirdēja bērnus sačukstamies: “Lion teacher, lion teacher”.

Mūs ar Keitiju vieno identiska humora izjūta un dulluma pakāpe. Tāpēc mēs drusku aizmuguriski smejamies par situāciju, kurā esam nonākušas un mūsu namatēvu-princi. Nolemjam, ka rīt gan kulsimies apkārt saviem spēkiem, jo abām apnikusi mūžīgā gaidīšana un neziņa. Jau sešos no rīta celsimies, lai dotos apskatīt šejienes otru nozīmīgāko tempļu kompleksu – Barabanan. Ar mums kopā dosies arī meitene un divi puiši no Novosibirskas, kas ieradušies pie Arjas sērfot šovakar.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.