Lietus, koučsērferi un Rons

Stāsti

Cipari: 27 AUD (14, 80 Ls)
17 – proviants
10 – transports

Gaiss: +24

Pateicos Timam par lieliski pavadīto laiku un atvadāmies autobusa pieturā, līdz kurai viņš mani nogādā, pārliecinādamies, ka nonākšu nepieciešamajā virzienā. Man jānokļūst Valley – vietā, kur palikšu turpmākās divas naktis. Sanāca diezgan smieklīgi. Mani izmisuma saucieni pēc naktsmājām tā arī netika sadzirdēti, bet tad es attapos, ka neesmu taču aizrakstījusi iepriekšējam namatēvam (tā kā šodien dabūju pa ļockām Twitterī, centīšos lietot nedaudz mazāk anglicismu) ziņu, no sērijas – nekas, ka nevari mani uzņemt, tāda ir dzīve, viss kārtībā. Tad nu aizsūtu šo ziņu un ko šis? Izrādās, ka viņa ģimenes apstākļi ir atrisinājušies un tomēr varu palikt. Lieliski! Tad nu tagad dudinu ar autobusu viņa māju virzienā.

Mans jaunais namatēvs Rons atnāk man pretī uz pieturu. Un piedāvājas palīdzēt stumt koferi. Es vīriešus iedalu divās grupās – tie, kas piedāvā palīdzēt stumt koferi un tie, kas to nepiedāvā. Pirmie ir džentelmeņi, otrie, visbiežāk, tādi vis nav. Vai arī ir ļoti sevī iegrimuši džentelmeņi. Nav jau svarīga tā kofera stumšana, kopumā pati tieku labi ar to galā, jautājums ir par attieksmi.

Ieejam kādā tirdzniecības centrā un līkumojam pa gaiteņiem, ejām, trepēm – mana orientēšanās spēja jau palikusi aiz iepriekšējiem trim līkumiem. Tad nonākam līdz dzīvokļa durvīm. Šī pastaiga man radīja iespaidu, ka Rons dzīvo tirdzniecības centrā. To, ka tā nav, saprotu vēlāk. Tāpat kā faktu, ka ēkā var nonākt no visām pusēm, tai skaitā caur veikaliem.

Rona dzīvoklis ir īpaša vieta, tāpat kā pats Rons. Bet par to mazliet vēlāk. Pirmā lieta, ko Rons izdara, ir – noliek manā priekšā elektronisko karti un atslēgu – varu nākt un iet, kad gribu. Mirkli aprunājamies, tad Rons pazūd savās darīšanās. Biju nodomājusi atkal aizstaigāt līdz mākslai, bet ārā gāž tik nenormāli, ka negribas vispār nekur doties. Attiecīgi izvēlos mazliet nosnausties.

Pēcpusdienā, par spīti lietum, eju laukā. Viens no potenciālajiem namatēviem, kuriem biju sūtījusi palikšanas lūgumu, atbildēja, ka uzņemt nevarot, bet viņš šodien rīkojot bārbekjū ballīti koučsērferiem (šo vārdu atļaušos tomēr paturēt), lai es atnākot. Bārbekjū gan izpaliek, jo lietus nebeidz izpausties, bet viņam ir plāns B, kas tad tiek likts lietā. Visi satiksies upmalas krodziņā, tad dosies uz Powerhouse (Spēkstaciju, hmm). Biju lasījusi par šo iestādījumu, tāpēc nevaru vien sagaidīt, kad tur nokļūšu (mana vājība uz vecām industriālām ēkām nav zudusi).

Esmu nolēmusi aiziet līdz upmalai kājām. Tad nu slāju pa lietaino pilsētu un… izdaru loģiskāko lietu, ko viens cilvēks var izdarīt, ejot uz tusiņu – nopērku kleitu. Bet tā uz mani tā paskatījās, ka sapratu, ka šī turpinās mani vajāt, ja pametīšu to likteņa varā. Ar jauno draudzeni somā soļoju tālāk. Tad mani apstādina uzraksts “Kaut kāds modernās mākslas centrs”. Durvis, diemžēl, ir vaļā. Pēc brīža atrodu sevi tērgājam ar meiteni – iekšālaidēju. Labi, ka galerija ir neliela. Gleznas mani šoreiz īpaši nesaista, citādāk ir ar video. Kāds sievišķis uzfilmējis jauniešu sejas rokkoncertā un samontējis tā, ka nevar saprast, ka tas ir koncerts, plus kadriem piešķirts palēlinājums. Darba nosaukums ir “Ekstāze” un tajā notiek spēlēšanās ar dievināšanas jēdzienu. Īsāk sakot, varat izlasīt aprakstu, kas ielikts pie bildēm.

Neesmu nokavējusi ne divas stundas, kad ierodos Koučsērfinga tusiņā. Tur priekšā jau ir pa meitenei no Francijas, Krievijas, Somijas, Dānijas, Vācijas un divi puiši no… Austrālijas. Dalāmies sērfošanas pieredzē, stāstos par ekstravagantākajām pieredzēm – vai nu izcili labām vai sliktām. Tad jau laiks doties uz Spēkstaciju, kur notiek bezmaksas koncerts. Ēka ir pasakaina, arī koncerts, kurā uzstājas mākslinieki no Ķīnas, ir brīnišķīgs. Koučsērferu pulciņš pieaug, kādubrīd esam ap 15 sejām.

Pēc koncerta beigām satilpstam mašīnās un braucam uz centru, patiesībā tieši uz Valley, kur ir manas naktsmājas, par ko man prieks. Tomēr vairums ļautiņu drīzi vien dodas savās gaitās, līdz krogā esam palikušas vien mēs ar somu meiteni (kas ir absolūti lieliska) un trīs austrāļu puiši. Kad somu meitene dodas mājup, saprotu, ka man arī laiks zust kokos. Pateicos puišiem par pasākumu (starp rindām – izmaksāšanu. pamatā man nepatīk būt meitenei ceļojot, bet dažās situācijās būt meitenei tomēr ir patīkami un arī izdevīgi) un dodos “mājās”.

Dēļ trakā lietus Rons ir mājās, un nolemj šovakar nekur nedoties, attiecīgi varam mazliet patērgāt (mana medus maize). Tad nu ļaujiet man nedaudz pastāstīt par Ronu. Viņa profils ir tāds, ka pirmo reizi to ieraugot, katram kārtīgam cilvēkam jānošausminās un ātri jātaisa tas ciet. Tajā sastopami kailu sieviešu foto (jāatzīst, ļoti skaisti un mākslinieciski) un tamlīdzīgas lietas. Tas, kas mani šai sakarā pārsteidza un piesaistīja – neraugoties uz trakulīgo profilu, Ronam bija tikai pozitīvas atsauksmes, vairāk kā 60. Tad nu savā dīvānpieprasījumā arī norādīju, ka domāju, ka viņš ir pustraks, taču diez vai būs spējis piekukuļot 60 cilvēkus, lai tie uzraksta par viņu pozitīvas atsauksmes.

Savā atbildē Rons pastāstīja, ka nemaz tik traks neesot, bet šādu profilu izveidojis apzināti, lai atbaidītu 20gadniekus un uzņemtu trakus cilvēkus. Mans profils un pieprasījums klasificējoties! Juhū, uzņemu to kā komplimentu.

Tagad, sēžot Rona mājās, jūtos lieliski. Divstāvu dzīvoklis iekārtots bezgala gaumīgi, protams, detaļās un niansēs nevar nepamanīt seksualitātes klātbūtni visās detaļās – grāmatu plauktā (Sex for dummies, hmm?), koka skulptūrās, metamie kauliņi uz galda ir ar plaknēm (piedošanu, netulkošu) – tickle, touch, embrace, lick, massage, kiss.

Protams, apspriežu šo tēmu ar Ronu. Viņš stāsta, ka atšķiras no vairuma cilvēku ar savu atklātību. “Jā, manā plauktā ir pornofilmas”, viņš saka. “Bet, ņemot vērā industrijas apmērus, tās noteikti ir daudzās mājās, tikai nevis plauktā, bet zem gultas. Es vienkārši nekautrējos no tā. Un, nekad neesmu sapratis – kā nereāli vardarbīga filma, kurā kādam ar motorzāģi nozāģē roku un tad vēl izķeksē aci, var būt akceptējama, bet filma, kurā divi pieauguši cilvēki nodarbojas ar seksu, nē.” Hmm, sava jēga Rona teiktajam ir, jāatzīst.

Vēl kādu brīdi tērzējam par dzīvi. Ar Ronu ir ļoti interesanti sarunāties, jo viņa uzskati ir gana netradicionāli. Arī, uzzinājusi viņa profesiju, nevaru nesmieties. Tā ir: miesnieks – masieris.

Savu dzīvesvietu viņš ne tikai atvēl dīkdieņiem – koučsērferiem, bet arī izīrē pāris istabas. Arī šobrīd šeit atrodas divas īrnieces. Izpļāpājušies gana, dodamies uz Čučumuižu. Patiešām, šī ir viena no vietām, kur jūtos absolūti droši, brīvi un mierīgi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.