Brisbane – kuģīši, māksla, alus un citas labas lietas

Cipari: 44 AUD (24, 12 Ls)
44 – proviants

Gaiss + 25

“Es gatavošu brokastis, arī vēlēsies?”, Tims sauc no virtuves puses.
“Ko tu plāno pagatavot?”
“Putru. Auzu pārslu putru!”, paziņo Tims priecīgā balsī.
Vēēē. Vari ieskrieties ar to putru (to es, protams, nesaku). Ja ir kāds ēdiens, kas man riebj dziļi un patiesi, tad tas ir šis. Es neesmu izvēlīga ēdiena ziņā, nudien, bet auzu pārslu biezputra ir manā neēdamo lietu šortlistes pirmajā pozīcijā (man šķiet, esmu jau šito teikusi). Tāpēc pieklājīgi atsakos no brokastīm.

Pulkstens tuvojas 9 no rīta, un Tims attopas, ka nav aizsūtījis bosam ziņu, ka ir slims. Nu slims viņš, protams, nav, bet gan saguris, plus šodien viņam jānokārto neatliekamas privātas lietas sakarā ar pārvākšanos no vienas mājas uz otru. Šī paša iemesla pēc Tims var mani uzņemt divas dienas, nākamās divas dienas man jāmeklē cita palikšana. Tā ir mazliet problēma, jo hosts, ar kuru biju vienojusies labu laiku iepriekš, pēkšņi atsūtīja ziņu, ka ģimenes apstākļu dēļ nevar mani uzņemt. Esmu izsūtījusi kaudzi citu pieprasījumu, kā arī ielikusi sludinājumu “emergency couch” domubiedru grupā. Pagaidām nekā. Bet es neuztraucos. Mans lozungs ceļojot ir: lietas atrisinās! Vienā vai otrā veidā, bet atrisinās. Pagaidām vēl nezinu, kā tieši atrisināsies mana palikšana, bet esmu droša, ka risinājums atnāks.

“Boss atsūtīja atbildi, lai veseļojos”, Tims paziņo vainīgā balsī un piebilst, ka jūtas neērti tā mānoties. Es viņa vietā vienkārši būtu sarunājusi brīvdienu darbā, bet nu nezinu ne viņa darbu, ne situāciju. Galu galā – nav mana darīšana.

Tims mani aizved līdz veikalam un pats dodas kārtot savas neatliekamās lietas. Nopirkusi brokastīs grilētas vistas detaļas, dodos uz netālo kuģīšu piestātni. Kuģis mani jau gaida un dabonu pat nedaudz paskriet, lai uzlēktu uz klāja mirkli pirms atiešanas. Kā man patīk pilsētas, kur sabiedriskais transports ir kuģīši. Stumju aiz vaiga vistu un priecājos par skatiem. Kad esmu jau gandrīz pabrokastojusi, ieraugu paziņojumu, ka uz kuģa ēst aizliegts. Ak, tāpēc apkalpes meitene uz mani tā nosodoši skatījās. Nu neko. Piebeidzu savu grēka darbu un ar pilnu vēderu raušos ārā gala pieturā – Universitāte. Universitātes man patīk gandrīz tikpat ļoti kā bibliotēkas, esmu nolēmusi izpētīt arī šejienes eksemplāru.

Universitāte ir samērā veca ēka ar lielu pagalmu vidū. Pa perimetru ēkai iet tādi kā gaiteņi zem arkām, pa kuriem klīst studenti rūpju māktām sejām. Es, savukārt, pabāžu degunu vienā otrā lekciju auditorijā, sasveicinos ar krokodila izbāzeni virs bioloģijas fakultātes ieejas. Atšķirībā no studentiem, mana seja ir laimes un prieka iemiesojums. Kad vēl klīdu pa savu almu materu gaiteņiem, pieļauju, ka arī man bija tipiskā “studenta sesijas seja”.

Saelpojusies zināšanu piesātināto gaisu, ar kuģi dodos uz centru. Izkāpju Southbank stacijā un mirkli paklīstu pa nelielu lietus meža taku. Kādā takas ielociņā piesēdu uz Akal meditāciju. Skandējot mantru, sāk līt. Bet lietus ir silts un mierinošs. Nosmaidu, ka esot lietus mežā, lietus piederas pie lietas.

Un tad dodos.. neticēsiet – uz Modernās mākslas galeriju, kur pavadu atlikušo dienas daļu. Pievakarē esam sarunājuši aiziet ar Timu uz kādu alu, jo ir piektdienas vakars. Vienojamies satikties pie galerijas ieejas, bet pēc fakta, ka viņš tur nav, manī rodas pamatotas aizdomas, ka šī nav vienīgā mākslas galerija tuvējā apkaimē. Ieraugu tālumā vēl vienu galeriju, bet arī pie tās Tims nav. Lūdzu īsziņā precizēt koordinātas, izrādās, ka šis lokalizējies vienu stāvu augstāk, pie vēl citas ieejas.

Izmetuši lociņu pa Southbank piekrasti, piesēžam dzīvīgā krogā. Tālāk seko alus un sarunas, sarunas un alus. Tā kā krogs kļūst aizvien pilnāks, pie mūsu galdiņa regulāri lūdz atļauju piesēst citi cilvēki. Protams, pēc dažām minūtēm esam iegrimuši sarunās ar viņiem. Ar dažiem šķiramies apskaujoties. Laikam citreiz ir tā, ka svešiniekiem vieglāk izkratīt sirdi par sasāpējušām lietām, tad nu noklausos dažus sirdi plosošus stāstus. Alus, protams, ir sirds kratīšanas katalizators.

Kad cilvēki iemalko alu vai kādu citu dzērienu, katram parādās īpaši talanti. Es, piemēram, vienmēr socializējos. To es daru tāpat, bet tādos brīžos nepieciešamība socializēties izpaužas īpaši izteikti. Uzdodu cilvēkiem tādus jautājumus, kādus parasti pieklājīgi cilvēki kautrējas prasīt. Un, dīvainā kārtā, cilvēki arī atbild. Vācu materiālu, tā teikt. Tima izpausme arī ir smieklīga – viņš sāk runāt spāniski. Ne tā, ka visu laiku, bet iepin stāstos spāņu frāzes, atsevišķus teicienus. Tā kā viņš apguvis spāņu valodu Kolumbijā, tad saprotu viņu daļēji. Bet tam nav īpašas nozīmes. Viņš spāniski runā arī ar cilvēkiem, kas no šīs valodas nesaprot nevienu vārdu.

Kad nu esam izpaudušies gana, lecam autobusā un stūrējam “māju” virzienā. Tur mani sagaida izaicinājums – pagatavot vakariņas no ledusskapī atrodamajiem produktiem. Rīt māja tiks pamesta, ledusskapis atkausēts, attiecīgi jāizlieto viss, kas tajā atrodas. Novāru makaronus, kurus sabojāt ir grūti. Paralēli sintezēju Boloņas mērci. To gan precīzāk būtu saukt par īru sautējumu, jo tiek sekots “Trīs vīri laivā” aprakstītajai receptei. Mērcē nonāk maltā gaļa, sagriezti lociņi, sīpols, ķiploki, pusburka marinētu dārzeņu, grieķu jogurts, siers un, iespējams, vēl kas, ko neatceros. Pārsteidzošā kārtā garšo ideāli. Esam pieēdušies līdz ūkai un Tims liekas uz auss. Es vēl mirkli apceru dzīves jēgas meklējumus, tad saprotu, ka šovakar diez vai kaut ko atradīšu, un arī eju gulēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s