Fikusi, filmas un oposumi Brisbanē

Stāsti

Cipari: 63 AUD (34, 53 Ls)
46 – transports
9 – proviants
8 – ieejas biļete

Gaiss: + 27

Dīvāns:

IMG_9861Vakar solīju, ka atdošu Lukam savu sabiedriskā transporta karti, jo tajā paliek 6 neizmantoti braucieni. Bet tā kā man ar šo pašu karti jātiek līdz centram, sarunājam, ka brauksim kopā uz pilsētu – tur atdošu viņam karti, un šis varēs doties savās darba meklēšanas gaitās. Tomēr no rīta visa māja vēl krāc, kad dodos prom. Pēc pārdomām, ko lai daru ar karti, iedomājos par geokešu principu. Tad nu vienkārši noslēpju karti uz kādas telefona būdas jumta un aizsūtu Lukam fotogrāfiju ar vietas aprakstu. Tālākais tad paša ziņā.

Lidostā ierodos laikus, izeju drošības kontroli. Tad mani pasauc maliņā, iegrūž rokās kaut kādu papīru, ka esmu izvēlētai nejaušai padziļinātai pārbaudei. Lai tik bauda. Jau pēc pāris minūtēm, formā tērptais vīrietis, ar vilšanās izteiksmi sejā, ļauj man doties tālāk.

Lidojums nav garš un jau drīz piezemējamies Brisbanē. Te ir vēl zaļāks, vēl sutīgāks, vēl mitrāks. Nav ko elpot. Man ir pāris stundas, ko nosist – esmu sarunājusi ar hostu tikties centrā ap 4 pēcpusdienā, kad viņam beidzas darbs.

Šausmīgi gribas ēst. Kāda ķīniešu ēstuve piedāvā akcijas ēdienu – vistu ar rīsiem par 5 dolāriem. Lai iet! Iepakoju bļodiņu un dodos uz.. pareizi, Botānisko dārzu! Tur, pie glīta koka galda ieturu maltīti, atkaujoties no skudrām, odiem un dīvaina izskata putniem ar garu knābi, kas snaikstās gar manu bļodiņu. Tiš!

Kad izsalkums remdēts, dodos atrisināt nākamo jautājumu – izģērbties. Atkal, bagāžas svara samazināšanas nolūkos, esmu savilkusi mugurā klimatam nepiemērotus apģērba gabalus. Lai pārģērbtos, visērtākās ir invalīdu tualetes – plašumam ir nozīme. Vēl diezgan labi noder arī bērnu pārtīšanas vietas. Kājas, izkāpušas no biezajām biksēm un zābakiem, atviegloti uzelpo.

Neraugoties uz faktu, ka līdzi nāk mans draugs koferis, mazliet paklīstam pa Botānisko dārzu. Tas ir neliels, bet skaists. Parādās arvien vairāk nepazīstamu augu. Ar vienu koku gan sanāca smieklīgi. Skatos uz tā lapām un nodomāju, ka pie mums šitādi aug podiņos, iekštelpās un, protams, ir reizes 100 mazāki. Eju tuvāk kokam un domās jautāju sev – nez kas tas par fikusu? Ar vārdu fikuss saprotot – laksts, augs, floksis. Ieraugot šā vārda zīmīti, apsmejos. Tur rakstīts “Ficus Benjamina”.

Izstaigājusies, dodos atpakaļ uz centru un piesēžu ar latti. Pavēstu hostam, kur atrodos un iegrimstu rakstu darbos. “Hi, I’m Tim”, man sniedz roku uzvalka biksēs un kreklā tērpts vīrietis. Ofisa žurka. Kaut kā pamatā sanāk palikt pie cilvēkiem, kas nestrādā birojos, Tims ir izņēmums. Tims strādā IT jomā un jau pēc brīža sniedzu viņam pusstundas lekciju par monitoringa sistēmas Zabbix pozitīvajām īpašībām. Ja katru reizi, kad to daru, man kāds iedotu dažus dolārus, būtu diezgan bagāta. Bet daru to ar prieku, jo patiesi lepojos ar šo latviešu izgudrojumu, kuram mans dārgais arī pielicis kreiso pirkstu.

Tima mājas ir patīkams kontrasts pēc iepriekšējās naktsmītnes. Viss ir tīrs, kārtīgs un man ir sava istaba, kur gulēt. Ir samērā agrs un izejam nelielā pastaigā pa apkaimi. Dzīvā radība te nēsājas visos virzienos. Īpaši mani sajūsmina oposumi (dzīvnieki izskatās pēc ļoti resnām žurkām), kas skraidelē virs galvas pa elektrības vadiem. Paēduši vakariņas, braucam uz kino, skatīties filmu Cloud Atlas. No tās izejam, galvu kasīdami un vienojamies, ka ir sajūta, it kā redzētas kādas četras filmas vienlaicīgi. Neko, Toms Henks vienmēr ir izcils un viņa grima mākslinieki bija veikuši fantastisku darbu. Dažreiz tikai pēc laiciņa varēja aktieri atpazīt.

Liekoties uz auss, nodomāju, ka guļu pārāk tālu no zemes, tas ir – gultā. Cik ātri var pierast pie lietām, kā, piemēram, gulēšanas uz matrača. Ilgi filozofēt gan nesanāk, jo miegs ņem virsroku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.