Cipari: 46, 80 AUD (25, 75 Ls)
11,80 – proviants
32 – transports
3 – citi
Gaiss: +30
No rīta, lieliski izgulējusies, tieku pie pasakainām brokastīm. Dace ar Andreju mani ritīgi lutina, tāpat kā Diāna. Pēc brokastīm dodamies uz latviešu namu, kur sestdienās notiek mācības šejienes latviešu bērniem, Dace ir viena no skolotājām.
Sākumā skolā ir rīta kopā sanākšana, kur visi nodzied korāli latviski. Tad bērni dodas mācīties, bet vecāki – apēst siļķmaizi. Sestdienās latviešu namā darbojas kafejnīca, kurā var dabūt siļķmaizes, pīrāgus un citus Latvijai raksturīgus ēdienu pārstāvjus. Var iegādāties arī dažus Latvijas produktus. Tos var dabūt vēl dažos citos veikalos. Vienā tādā, pa ceļam piestājuši, nopirkām dažus Kārumus ar riekstiem. Citas zortes bija beigušās. Tāpat šai veikalā varēja tikt pie Pūres zaptēm, Laimas konfektēm un, protams, šprotēm.
Dace mani izvadā pa skolu, iepazīstina vēl ar duci latviešiem un, protams, apēdam siļķmaizes un pīrāgus. Tad Dace aizsteidz uz gada sapulci, kurā skolotāji ar vecākiem spriedīs par skolai būtiskiem jautājumiem. Ar katru nākamo paaudzi, kļūst arvien grūtāk atrast motivāciju, lai turētos pie latviskā.
Es atvados no laipnajiem manis uzņēmējiem un dodos savās gaitās. Esmu nolēmusi atkal aiziet līdz pludmalei, jo latviešu nams atrodas pavisam netālu no tās. Izstaigājusies, braucu uz pilsētu un atlikušo dienas daļu pavadu bibliotēkā – lai jums būtu, ko lasīt 🙂
Ap pieciem satiekamies ar Diānu, kas šodienu pavadījusi ārstu seminārā, un braucu uz savām iepriekšējām “mājām” – lai atvadītos no grieķu ģimenes un savāktu savu koferi. No turienes bez krietnām vakariņām prom netieku – Diāna pagatavo jēra gaļu, desiņas, burvīgu tzatziki. Viņi smejas, ka es šajā braucienā esmu pabijusi ne tikai Austrālijā, bet arī Grieķijā. Nu, vismaz Grieķijas virtuvē.
Uz atvadām uztaisām dažas kopbildes, atvados no bērniem (man pietrūks Marias izsaukumi: “Zanī, Zanī, you know..” :), tad Diāna ar vīru aizved mani līdz centram. Šonakt, par godu manai aizbraukšanai, pirmo reizi vēsturē, sarīkota Melburnas Baltā nakts. No mašīnas gan ko citu, izņemot sastrēgumu, grūti izbaudīt. Tieku izlaista centrā ar savu draugu-koferi. Klumburējam pa ļaužu pilnām ielām. Nekad nebiju domājusi, ka pārvietoties ar koferi pūlī būs tik grūti. Visi skien tam virsū. Sākumā jūtos vainīga par to, pēc tam dusmojos – kas tie jefiņi neredz, ka man jau tā grūti pārvietoties, vēl traumē manu draugu.
Apskatu dažādas gaismas instalācijas, strūklakas ar lāzeršoviem, milzu putu vannu Nacionālajā galerijā, izgaismoto Flinder’s ielas staciju un citas apkaimes ēkas. Ir tiešām iespaidīgi, īpaši pirmajai reizei. Biju pārāk slinka, lai detalizēti izstudētu pasākuma programmu, atceros vien, ka kaut kas paredzēts arī bibliotēkā, kas man pēdējā laikā tā iepatikusies.
Tur ir krietna rinda un nevar ieiet ar koferi. Tomēr man tā gribas dzirdēt, kā izklausās muzikāls priekšnesums lasītavā, ka ieslēdzu savu draugu bibliotēkas lokerī un ar argumentu – man pēc stundas jādodas uz lidostu, – aizlienu pa priekšu virknei cilvēku. Lasītavas vidū esošais podests ir izgaismots un divi vīri vilina no sevis dažādas rīkles skaņas. Kad es bērnībā tā darīju, mani parasti norāja un apsauca. Skan jocīgi, spocīgi un interesanti. Daži glausās ar godbijības pilnu izteiksmi, citi klusi ķiķina.
Noklausījusies performanci, eju pēc drauga. Vienu brīdi ienāk prātā doma, ka tas gan būtu interesanti, ja tagad kaut kas notiktu ar mantu glabātavas kodu vai rastos kāda cita tehniska ķibele, kāpēc es nevarētu atslēgt durtiņas un tikt pie kofera, rezultātā nokavējot lidmašīnu. Iespringāt? Es mazliet, bet tomēr izdaru visu pareizi un, ar spalgu klikšķi atveroties durtiņām, tieku pie drauga un dodos uz staciju.
Pārmaiņas pēc esmu ieradusies ar laika rezervi, tāpēc autobusu nākas gaidīt teju stundu. Un censties neaizmigt. Kad tas pienāk, visi sakāpjam un dodamies Avalon lidostas virzienā, kas ir kādus 80 km no pilsētas. Cenšos turēt acis vaļā un pustumsā pavērot Austrāliju ārpus pilsētas, bet ar katru nobraukto kilometru acu plakstiņi top arvien smagāki un katru reizi, lai tos pēc pievēršanas paceltu, jāpieliek arvien lielākas pūles. Vienā brīdī tomēr tie vairs nebija paceļami un atmostos, kad iebraucam lidostas teritorijā.
Lidoju ar zemo cenu aviokompāniju Jetstar un tikai rokas bagāžu, kuras limits ir 10 kg. Protams, mana bagāža ir smagāka. Negribu lieki riskēt, tāpēc uzvelku kājās garās kalnu bikses un zābakus, vismaz daļēji samazinot bagāžas svaru. Tomēr es nevienu īpaši neinteresēju. Izeju caur drošības kontroli un pirmā vieta, kur vispār kāds apskatās uz izdrukāto iekāpšanas karti, ir pie vārtiem, ejot uz lidmašīnu. Iepriekšējā pieredze mani tomēr ir mazliet traumējusi, jo līdz pēdējam brīdim biju gatava, ka “kaut kas” nebūs kārtībā un nekur neaizlidošu. Pat, jau sēžot lidmašīnas salonā, un redzot stjuarti, kas nāk pa salonu, meklējot kādu pasažieri, saspringstu – ja nu viņa meklē mani, lai par nezināmiem grēkiem izsēdinātu. Tomēr tas nenotiek un pēc “boarding completed” izbraucam uz skejceļa.
