Vecpuišu midzenī

Cipari: 19,20 AUD (10, 56 Ls)
19, 20 – transports

Gaiss: +26
Ūdens: + 22

Dīvāns:
IMG_9370Blakus sēdošais indietis ir tik jauks, ka izpilda manu kautrīgo lūgumu pārvākties citur, tuvāk saviem ceļabiedriem. Kolīdz lidmašīna pacēlusies un drošības jostu piesprādzēšanas zīme izdzisusi, iztiepjos pa trim benķiem un iemiegu. Pa miegam jūtu, ka sākam nosēšanās procesu un neatliek nekas cits, kā atgriezties sēdus pozīcijā. Tiesa gan, šībrīža stāvoklī arī tas netraucē gulēt tālāk. Paspēju vien ievērot, ka mākoņi šeit ir citādāki kā līdz šim redzētie.

Aiz lidmašīnas loga viss ir zaļš un pelēks, izkāpjot ārā apņem sutoņa. Klimats Sidnejā stipri atšķiras no Melburnas, te ir daudz mitrāks gaiss. Ar divstāvu vilcienu aizbraucu līdz pilsētas centram, tad ar autobusu līdz Bondi, kur dzīvo mans hosts – portugālis Pedro. Pat izkāpju pareizā pieturā, bet māju, kuru man vajadzētu atpazīt pēc zila motocikla, nemanu. Ir svētdiena, 9 no rīta, un es ar savu zvanu pamodinu Pedro.

Redzu gabaliņu tālāk stipri samiegojušos jaunēkli šortos, kas māj, lai nāku viņa virzienā. Izrādās, ka pirmīt nebiju aizgājusi divus metrus, lai ieraudzītu motociklu. Ieejam mājā un man uz brīdi iestājas kultūršoks – latvieši ir mani izlaiduši. Māja izskatās pēc tipiska vecpuišu midzeņa un jau apsveru domu vai man tomēr nevajadzētu labāk palikt pie emergancy hosta, kuru sarunāju vakar, jo no Pedro fināla apstiprinājumu saņēmu pēdējā brīdī. Prasu Pedro, vai viņš dzīvo ar istabas biedriem. “Protams”, viņš atbild, “You share everything, here is Australia”.

Pedro kvēlākā vēlme ir ātrāk nonākt atpakaļ gultā un man arī pēc negulētās nakts gribas to pašu. Pie sienas pieslieti divi lieli matrači, viens no tiem tiek novietots dzīvojamās istabas malā, uz tā uzmocīts knaps paladziņš un vēl knapāks deķīts, un mana guļvieta ir gatava. Es neesmu izvēlīga – jebkura horizontāla virsma man šobrīd gulēšanai ir gana laba. Aizmiegu pāris minūtēs.

Kad atveru acis, uz mani skatās Melburnā iepazītā itāļa brālēns. Pēc izskata, protams. “Hi, I’m Raffael”, atskan itāļu akcents un no dīvāna puses pasniedzas roka, ko paspiežu. Ar nākamo jautājumu Rafaēls iekaro manu sirdi: “Wanna some wine?”. Ir 12 no rīta.

Bez Rafaēla šeit dzīvo arī viņa tautieši L ūkass un Marko ar draudzeni, austrāļu puisis un meitene no Norvēģijas. Un, protams, Pedro, kas izīrē viņiem istabas un “kontrolē procesu”. Šobrīd mājā esošie puiši slinki pagalmā strinkšķina ģitāru, kūpina pīpes un kaut ko muldās itāliski. Rafaēls un Marko ir no Pizas un prasu Lūkasam vai viņš arī. “No, I’m going to prepare pasta later”, viņš atbild, vēlāk atzīdams, ka dēļ sliktajām angļu valodas zināšanām viņam ir grūtības atrast šeit darbu. Pēkšņi saprotu, ka man šeit patiks.

Esmu jau izklačojusies ar itāļiem, kad mostas Pedro. Mājvieta atrodas piecu minūšu gājienā no okeāna un puiši dodas rīta peldē, un aicina mani līdz. Līkumojam pa mazām ieliņām, līdz ieraugu okeānu un iespiedzos. Milzīgi viļņi triecas klintīs un smiltīs, spēks un daile!

Rafaēls ar Marko nopeldas, Pedro nē, jo nesen darbā savainojis roku. Pēc peldes Marko dodas uz darbu ēdināšanas biznesā. Tajā strādā arī Rafaēls, bet viņam šodien brīvs. Tāpat kā Pedro, kurš nesen pārslēdzies uz darbu būvniecībā.

Pedro piedāvā paieties gar krastu, ar prieku piekrītu. Okeāns bango, viss ir tik zaļš – pasaka. Izrādās, mēs ejam apskatīties vai šodien Bondi pludmalē notiek pasaules kausa sacīkstes skeitbordā, kas vakardien dēļ vētras esot atceltas. “Yesss”, saka Pedro, pa gabalu ieraudzīdams ļaužu pūļus. Sacīkstes notiek šodien un iegājuši teritorijā, piemetamies zālienā un vērojam puišu trikus sirdsveida bļodā.

Pamatā lēkā jaunieši, demonstrējot trakus lēcienus, šļūkšanu pa bļodas malu un citus trikus. Tad uzstājas grandi, kuriem ir ap 50 un kuri ar šo sportu nodarbojas vairāk kā 30 gadus. Redzot kā bārdainie onkas met salto, nāk prātā vien angliskais: “Respect!”

Vērojot lēkātājus paiet vairākas stundas un, kad dodamies atpakaļ, ir vēla pēcpusdiena. “Mājās” atgiežoties, satieku vēl dažus šeit dzīvojošos, kā arī kaimiņus, kas pienākuši pasērst. Vakara gaitā puiši pagatavo pastu ar dārzeņu mērci, plūst vīns un sarunas. Protams, tas nav klusākais pasākums piekrastē. Pēc brīža atveras kaimiņu logs ar brēcienu, lai aizveramies. Atskan daudzbalsīgs koris: “Sorry”. Rafaēls sāk dungot: “You gotta fight, for your right, to paaaarty!”, par ko noraujas no Pedro. Ja atbrauks policija vai būs kādas citas nepatikšanas, Pedro būs jāuzņemas atbildība. To visi respektē un sarunas turpinās jau klusākos toņos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s