Latviešu būšana

Cipari: 15 AUD (8.21 Ls)
10 – transports
5 – proviants

Gaiss: +30

Latviešu būšana turpinās arī šodien. Esmu sarunājusi satikties ar latviešu meiteni Dārtu, kas pirms pāris gadiem ieprecējusies Austrālijā un audzina šeit ņipru ķiparu. Satiekamies pie Nacionālās galerijas ūdens sienas un, kad bērns ir tapis gana slapjš, dodamies uz mīlīgu galerijas pagalmiņu. Kamēr mazais dauzās, varam mirkli aprunāties.

Vispār es šeit satiktās meitenes saucu par savu 3D efektu. Diāna, Dace, Dārta. Visas skaistas un gudras. Ar Latviju sirdī, ar dzīvi un mīļoto šeit. Ne man, ne šīm meitenēm, Austrālija nekad nav bijusi sapņu zeme. Bet, nonākot “otrā pasaules malā”, soli pa solim iemīļota arī tālā zeme un šeit notiekošais.

Dārta ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem vari iesākt sarunu tā, it kā būtu bijušas pazīstamas gadiem un pēdējo reizi tikušās vakar. Izrunājam krustu šķērsu gan dzīvi šeit, gan Latvijā, dalāmies sapņos, iecerēs, plānos. Lietās, kas kaitina un domās, kas sajūsmina, sajūtās, kas pietrūkst.

Nopļāpājušās un noblandījušās līdz vēlai pēcpusdienai, šķiramies. Dārta aizved mazo spītnieku pagulēt, es izstaigāju Nacionālo galeriju un apskatu otra austrāļu fotogrāfa izstādi (sajūtas līdzīgas kā ar pirmo puisi), tad pasēžu bibliotēkā un parakstu. Pēcāk nolemju aizbraukt un uzmest aci šejienes pludmalei. Tramvajs aizvizina teju līdz smilšu joslai. Dodos pastaigā gar ūdens malu, bet iet nav viegli – kājas grimst smiltīs un asie gliemežvāki jāuzmana uz katra soļa. Tuvojas laiks, kad esam runājuši tikties ar Daci un Andreju uz kādu alu, tāpēc dodos turp, kur, manuprāt, jābūt tramvajam.

Tramvaja iela izskatās tik tukša, ka nolemju vēl kādu gabaliņu paieties kājām. Tomēr nošauju greizi un attopos kādā parkā ar lielu ūdens tilpni vidū, kuru nevar šķērsot. Soļoju krietnu gabalu gar to, līdz attopos, ka eju pa pirmās formulas trasi. Neko, katru dienu pa tādām neiznāk pastaigāties. Beidzot nonāku atpakaļ civilizācijā un lecu pirmajā tramvajā, kas ved centra virzienā. Un, tur, lai cik smieklīgi nebūtu, priekšā sēž mans čutj, čutj itālis. Abi nosakām “this is funny”, pārmijam pāris vārdus, tomēr eju sēdēt citur. Nu nav man par ko runāt ar šo cilvēku. Nezinu, kāpēc liktenis šitā jokojas.

Dace ar Andreju, kā arī Andreja brālēnu Miķeli, jau sēž krodziņā. Es apsveicinos ar visiem, pēc brīža pievienojas arī Dārta – atstājusi dēlu vīra gādībā un nolēmusi ar mums mazliet “iziet ielās”. Man ir liels prieks, ka viņi iepazinušies savā starpā un citējot klasiku, ceru: “this could be the beginning of a beautiful friendship”.

Nolemjam mainīt lokalizāciju un aiziet uz vietu, kur var arī kaut ko apēst. Ieejam nākamajā krodziņā. It kā liktenim nepietiktu ar itāli.. Netālu no krodziņa ieejas stāv mans hosts Kreigs un vēl kādi 40 cilvēki – notiek koučsērfinga pasākums. Pilsētā, kurā mitinās ap 4 miljoniem cilvēku, divas reizes uzskriet virsū tiem dažiem, ko pazīstu… Mazliet aprunājos ar Kreigu un dodos atpakaļ pie savējiem. Sēžam, tērgājam, knakstāmies ap pārtiku un malkojam alu. Kādā brīdī ar neveiklu rokas kustību izgāžu pa pusgaldu savu alu, pamatā gan laimīgā kārtā aplejot tikai sevi. Jūtos kā īsts latvietis (labi), kad pēc brīža Miķelis izdara to pašu. Rīt jābūt formā, tāpēc beidzam pasēdēšanu laikus, atvadāmies un dodamies katrs savā virzienā. Es, kopā ar Daci un Andreju, dodos uz viņu mājīgo dzīvoklīti, lai tur izgulētos pirms Sidnejā nokļūšanas maratona.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s