Cipari: 28, 50 AUD (15,37 Ls)
28, 50 austrālijas dolāri – proviants
Lai arī gulēt esmu aizgājusi vēlu, mostos ar pirmajiem papagaiļiem. Varbūt tie nemaz nav papagaiļi, bet pēc izdotajām skaņām tas ir tuvākais apzīmējums, kas man nāk prātā. Ir septiņi no rīta, bet miegs vairs nevienā acī. Welcome to jetlag period!
Mana sākotnējā iecere bija pa dienu aizbraukt līdz pilsētas centram un tad vakarā kopā ar Kreigu doties vakariņās. Tomēr nolemju sākumā pievērsties rakstu darbiem, jo citādi būs kā ar Ameriku, kuru neesmu aprakstījusi vēl šobaltdien. Lai gan rakstīt būtu, ūūū, ku daudz…
Klabinot taustiņus rit minūtes, rit stundas. Patiesībā, lai aprakstītu manu dižķibeli, pagāja pilna darbadiena – 8 stundas. Tomēr, izdarījusi to, jūtos ļoti labi. Sirds izkratīta un vismaz cilvēkiem būs interesanti 🙂 Un paldies visiem par uzmundrinājuma vārdiem, jūs esat tik mīļi.
Ir jau pēcpusdiena un Kreigs nosmejas, ka šodien, visdrīzāk, nekur es nebraukšot. Tā laikam būs gan. Nolemjam vienkārši agrāk doties vakariņās.
Braucam pa šoseju un mašīnā sēdēt ir tik dīvaini. Tu sēdi priekšā, kreisajā pusē un tur nav stūres. Nerunājot par visiem pagriezieniem. Es tomēr šeit neīrēšu mašīnu, lai neapdraudētu sevi un visus apkārtējos, jo esmu diezgan droša, ka kādā brīdī ieradums ņemtu virsroku un es sāktu braukt pa pretējo satiksmes plūsmu.
Nonākam vakariņošanas vietā, bet tā kā ēdiens pieejams no 6 vakarā, stundu veltām pastaigai pa apkaimi. Es apstājos pie katra staba un prasu Kreigam – kas ir šis koks, kas ir šis krūms. Viņš godīgi atzīst, ka nav eksperts zaļo draugu pasaulē un beigās es esmu tā, kas viņam parāda ģerānijas un ko ar tām var darīt, tradeskancijas un dažus citus augus, ko atpazīstu. Takas malā ganās lopiņi. Īpaši skaisti saulē mirdz div’ dzeltenu kumeliņu spalva. Viens man ļaujas nobildēties, otrs ne-pa-kam, beigās demonstratīvi uzgriežot dibenu. Tad nu nofotografēju vismaz to. Pakasu aiz ragiem gotiņai, kas svelmē apgūlusies pašā takas malā, sasveicinos ar aitām (ak, māsas), kuru šeit nav mazums. Nofotografējos ar plakātu, ka šobrīd šeit ir čūsku sezona.
Izstaigājušies dodamies ieturēties. Tā kā ir piektdienas vakars, tad mīlīgā teritorijā iet vaļā eko tirdziņš, spēlē kāda grupa, kūp desiņas un puto alus. Man ar sakārojas viens un, neko ļaunu nenojaušot, palūdzu alu. Jēziņ, 8, 50 dolāri. Biju dzirdējusi, ka alus šeit padārgs, bet nu šitas joks man šķiet pa daudz. Drusku jau sprūst rīklē, bet jaatzīst, ka gards bija.
Tad dodamies ēst. Sistēma šeit ir pavisam īpatnēja. Visi iet pie liela bufetes galda, kur var ņemt cik grib dažādus veģetāros ēdienus, ieskaitot zupu un saldo. Var pasūtīt arī kafiju, tēju, ūdeni un citus bezalkoholiskos dzērienus. Kā viesmīļi un pavāri tiek nodarbināti cilvēki ar sarežģītu sociālo pagātni, lai apgūtu darba pieredzi. Un beigās – tu vienkārši samaksā, cik uzskati par labu esam. Neviens nekontrolē cik un vai tu vispār kaut ko samaksā. (Šite var palasīties vairāk, ja interesē: http://lentilasanything.com/restaurant-abbotsford.php)
Kontingents ir visai raibs, bet cilvēki absolūti zolīdi. Prasu Kreigam, vai iestādījums kaut kā tiek subsidēts, viņš saka, ka nē – ar cilvēku “ziedoto” naudu ir pietiekami.
Saēdamies sautējumus, rīsus, grilētus dārzeņus un citus gardumus. Nav viegli atpazīt visu, kas ir ēdienā, bet garšo labi. Ēdienreizes noslēgumā pasūtu kapučino un tas ir viens no gardākajiem, ko esmu dzērusi.
Visi galdiņi ir aizņemti, tāpēc kāda meitene lūdz atļauju piesēst pie mūsējā. Protams, laipni lūgta. Protams, sākam sarunāties. Meitene ir no Losandželosas, strādā Melburnā jau vairāk kā gadu. Vienā brīdī meitene prasa, kā mēs pazīstam viens otru. Mēs ar Kreigu sākam smieties, es izvelku mobilo telefonu, uz kura man ir koučsērfinga uzlīme un prasu meitenei, vai viņa atpazīst logo. “Of course, Couchsurfing!”. Arī meitene aktīvi piekopj šo nodarbi un kādu brīdi viņi ar Kreigu apspriež kopīgus paziņas no Melburnas koučsērfinga komūnas. Viņa ir arī tā, kas man pavēsta, ka sestdienas vakarā pie Botāniskā dārza būšot bezmaksas klasiskais koncerts, uz ko plāno doties arī daudzi kočsērferi. Aizlieku aiz auss šo informāciju.
Kad esam gana ēduši, dzēruši un tērzējuši, dodamies prom un prasu Kreigam, cik, viņaprāt, būtu zolīdi maksāt. Cik gribi, viņš atbild. Tomēr tielējos, jo šī ir mana pirmā ēdienreize Austrālijā un man nav ne jausmas, cik šeit maksā ēdiens. Nu, 20 dolāri būtu ok, saka Kreigs. Tas nešķiet maz, bet doma, ka nauda aiziet oriģinālai un sociālai idejai, liek iemest naudaszīmi kastītē ar vieglu roku.
Atgriezušies Kreiga dzīvesvietā, dodamies katrs savos datordarbos. Es pārlasu un publiskoju ķibeles tekstus, tas aizņem vēl pāris stundas. Tad lūdzu padomu Kreigam, kā man vislabāk nokļūt Epingā – manās nākamajās naktsmājās. Izrādās, viņiem ir superīga mājas lapa, kur ievadot adresi, no kuras jābrauc, un adresi, uz kuru jādodas, sistēma iedod detalizētus vairākus variantus, kā turp nokļūt. Cik laika tas aizņems, kur jāiekāpj un kur jāizkāpj. Ja kāds gabaliņš jāiet ar kājām, uzreiz klāt karte pdfā. Ideāli! Nokļūšana uz Epingu šķiet pavisam vienkārša. Vienīgi tad, kad Kreigs sāk dot detalizētus padomus un mana Epingas mājas saimniece tāpat, jūtu, ka sāku apjukt. Vēl mēģinu ielikt punktu GPSā, tas man neklausa, kļūstu dusmīga. Stop. Atkal jau pusdivi naktī. Rīts gudrāks par vakaru, gan jau visu atradīšu. Un rīt jau ar nav nekur jāsteidzas, nav, ko nokavēt.
