Laime ar Bēthovenu

Cipari: 19, 19 AUD (10, 37 Ls)

18,50 – transports
0,69 – proviants

Gaiss: + 30

Sasodītais jetlag! Atkal esmu augšā 7 no rīta. Neesmu normāli gulējusi teju nedēļu. Bet zinu jau, ka vairāk neaizmigšu un slienos augšā. Sakrāmējos, mazliet vēl padarbojos pie datora, tad atvados no Kreiga un dodos ceļā.

Lai arī man ir maz mantu, apjomīgā ziemas jaka koferī neietilpst. Esmu nolēmusi no tās pie pirmās izdevības atbrīvoties, jo tuvāko divu mēnešu laikā man to nevajadzēs. Ar nolūku esmu paņēmusi līdzi vecāko jaku, lai nav žēl izmest. Tāpat ir drusku žēl, latvieša taupība (skopums) parādās. Pa ceļam uz staciju raugos, kur varētu jaku likt, bet lielus konteinerus nekur nemana, bet atstāt tā vienkārši nevaru, kaut kāda iekšējā pieklājība parādās.

Kreigs mani ir brīdinājis – ja aiziešu uz nepareizo sliežu pusi, būs jāmēro krietns gabals, lai nokļūtu otrpus. Protams, aizeju uz nepareizo, bet lielais gabals ir aptuveni 2 minūšu gājiens. Nonākot stacijā, redzu pienākam manu vilcienu. Neesmu paspējusi izkost, kā nopirkt biļeti, bet vilcienu negribu laist garām. Tad nu sāku savu pārvietošanos Austrālijā ar braukšanu pa zaķi. Vienu pieturu. Kad izkāpju, esmu jau lielākā stacijā un tur ir arī personāls uz vietas, kas palīdz man iegādāties nepieciešamo braukšanas karti Myki.

Drīz ir klāt arī mans autobuss, un dodos stundu garā ceļā, vērojot Melburnas piepilsētu rajonus. Pamatā visur ir vienstāvu vai divstāvu privātmājas ar nelieliem dārziņiem, redzu arī daudzus sporta laukumus, kur vīri baltos tērpos – garās biksēs un kreklos ar garām piedurknēm – svelmē spēkojas kādā man nepazīstamā spēlē.

Autobuss aizved līdz South Morang stacijai, kur jāgaida vēl viens busiņš, kas jau mani nogādās mērķī. Šajā stacijā ieraugu gana lielu, tukšu konteineru un tajā tad arī ietūcu savu ziemas jaku. Ceru, ka turpmākajā ceļojumā man nekur nebūs jāsalst un jānožēlo šis solis. Pēc minūšu 20 gaidīšanas piebrauc autobuss un, nobraukusi nelielu gabaliņu, traušos ārā un sāku pēc kartes iet man vajadzīgajā virzienā. Biju sataisījusies uz garu ceļu, bet jau pēc 5 minūtēm stāvu Diānas durvju priekšā.

Diāna ir mana bijusī darba kolēģe iz senseniem laikiem, kad kopā strādājām Medikamentu informācijas centrā. Tā kā cita mūsu kolēģe, ar kuru uzturu regulārus kontaktus, izstāstīja, ka Diāna tagad dzīvo Melburnā, uzdrošinājos uzprasīties uz viesošanos, un Diāna laipni piekrita, neskatoties uz to, ka pašiem šobrīd klapatu netrūkst. Šajā mājvietā ievākušies tikai pirms nedēļas, un, lai arī paši atvainojas, ka māja vēl nav iekārtota, man priekš tik īsa laika tā šķiet jau ļoti apgūta teritorija.

Ir jauki satikt Diānu pēc tik ilga laika. Lai arī nekad neesam dikti draudzējušās, man šķiet, ka mums ir līdzīga dzīves uztvere un komunicēt ir ļoti viegli. Diānai arī piemīt humora izjūta ar mazliet melnu nokrāsu, kas man tā patīk. Ceru, ka mana tērgāšana nāk par labu arī Diānas latviešu valodas atsvaidzināšanai, jo ikdienā viņai šo valodu daudz neiznāk izmantot. Diānas vīrs ir no Grieķijas un ar viņu, kā arī abām atvasēm un vīra vecākiem viņa sazinās grieķiski, vai arī angliski. Ārpus mājas, protams, dominē angļu valoda.

Diāna ir ārste un pēc ilgstošas zināšanu papildināšanas un izlaušanās caur birokrātijas džungļiem, viņa šobrīd praktizē netālajā Epingas medicīnas centrā. Ikdienas praksē Diānai gan bieži iznāk pielietot arī savas grieķu valodas zināšanas, jo grieķu kopiena šeit ir viena no lielākajām – ap 300 000 ļautiņu. Daļai no viņiem ar angļu valodu nav spīdoši, un, protams, izteikt savas sajūtas un simptomus dzimtajā valodā viņiem ir daudz vieglāk, tā kā grieķu valoda ir viena no Diānas priekšrocībām arī darbā. Bet, protams, daudz būtiskāka ir viņas degsme attiecībā uz šo profesiju, zināšanas un cilvēkmīlestība. Arī uzzinājusi par manām veselības ķezām, viņa nevar atturēties, neierokoties milzu enciklopēdijā un, sakopojot jau zināmo ar uzzināto, izsaka savu viedokli par manu diagnozi. Tā nav visai spoža (nu, tā mana situācija), bet spriežam par dzīves nezināmajiem faktoriem un savas attieksmes nozīmību attiecībā pret notiekošo. Arī pašai Diānai ir savi veselības kreņķi, un, ja viņa būtu morāli akceptējusi prognozes uz savu stāvokli, pašlaik atrastos daudz draņķīgākā situācijā.

Diānas jaunā māja ir skaista bez gala un, kas svarīgi tādam klaidonim kā man – tieku pie savas istabas un milzīgas, ērtas gultas. Pusdienās Diāna izcepusi ar malto gaļu un rīsiem pildītus dažādus dārzeņus – papriku, tomātus, baklažānus. Ēdam tos, pārkaisītus ar parmazāna sieru, klāt piekožot kazas sieru. Garšo vienkārši dievīgi!

Pēcpusdienā Diānai ir jāstrādā, un, izmantojot iespēju, ieeju līdzi viņai darbā, lai apskatītu kā šeit notiek pacientu dakterēšana. Centrs ir jauns, attiecīgi arī aparatūra svaiga. Viņiem ir iespēja uz vietas paņemt pacientu analīzes, pārbaudīt redzi, veikt nelielas operācijas un citas manipulācijas. Diāna arī nodemonstrē datorprogrammu, ar kuras palīdzību tiek organizēta informācija par pacientiem – sākot ar vizīšu reģistrāciju, līdz analīžu pieteikšanai un rezultātu apkopošanai, slimības vēstures reģistācijai utt.

Pēc Diānas darbavietas apskates, viņas vīrs mani aizved līdz tuvējai Epingas dzelzceļa stacijai – beidzot dodos apkatīt Melburnas centru. Vilciena līnija tuvāk pie pilsētas ir slēgta un to, ka jāpārsēžas uz aizvietojušu autobusu, saprotu tikai pēc bara instingta. Ja visi pasažieri vienlaicīgi pamet transporta līdzekli, tas nav uz labu – ir jālec līdzi.

Autobuss aizved līdz Parlamenta stacijai un tālāk jau dodos kājām. Klīstu pa ķīniešu ielu, tad pa pāris citām centra ielām. Man patīk pilsētas arhitektūra – ir daudzas jaunas, bet dulli projektētas ēkas: modernā māksla ielās. Tomēr kopumā ēku sajūta atšķiras no Eiropas vai Amerikas celtnēm. Tāpat kā cilvēku. Pagaidam neesmu nodefinējusi savu attieksmi pret šejieniešiem. Brīžiem šķiet, ka man patīk apkārtējie, brīžiem pārņem neargumentēta nepatika. It kā apkārtējo skatienā vai žestos uz mirkli izlauztos kāda sena katordznieka gēna ēna. Un tik daudz tetovētus cilvēkus neesmu redzējusi nekur citur, īpaši tādus, kurus krāsu raksti klāj no galvas līdz kājām.

Vakarā esmu nolēmusi aiziet uz simfonisko koncertu pie Botāniskā dārza, par kuru man pastāstīja vakar nejauši satiktā meitene. Cilvēku te kā jūra. Visi satupuši uz krāsainiem deķiem ar līdzpaņemtu proviantu un bauda sestdienas vakaru. Mazliet izskatās pēc Dziesmusvētkiem.

Pie ieejas tiek dalīts žurnāls par šo pasākumu un, palasot to, ar lielu prieku un pārsteigumu konstatēju, ka pasākumu diriģēs Ainārs Rubiķis. Nezinu, kāpēc cilvēkos dzīvo patriotisms un kas tas vispār par dīvainu zvēru. Ne es pazīstu tādu Rubiķi, ne es zinu, vai labs cilvēks. Bet lepnums kā pāvam. Un garastāvoklis augšā. Un šķiet, ka skan tik labi tikai tāpēc, ka diriģē mūsējais. Un visi viņam klausa. Man šķiet, ka diriģenti ir fejas. Pavicina tik kociņu un notiek brīnumi. Gribas iet cilvēkiem klāt un teikt – re, re, tas pusis, kas tur vicinās, ir latvietis. Es arī no turienes.

Noguļos zālītē zem eikalipta un skatos zilgansārtajās debesīs. Vienā ausī nonāk putnu vakara dziedājums un attālas pilsētas skaņas, otrā dūc Bēthovens. Riet saule un es esmu vietā un brīdī, kurā man ir bijis jābūt. To brīdi var atpazīt pēc laimes sajūtas, kas piezogas nemanot, un asarām, kas arī piezogas nemanot.

One response to “Laime ar Bēthovenu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s