Stulbums maksā – 3. daļa

Cipari: 0

Gaiss: +32

Dīvāns:

IMG_7319

Iepriekšējā vakarā iemigt nācās ar grūtībām, jo bija diezgan agrs. Protams, neziņa par to, vai un uz kurieni izdosies aizlidot, arī īpaši nepalīdzēja. Stefans vakarā apskatījās, ka 4:20 no netālas stacijas attiet vilciens uz lidostu.

Pamostos vēl pirms modinātāja, dažās minūtēs esmu gatava un nolemju iet uz staciju ātrāk, ar cerību, ka ir vēl kāds vilciens pirms tam. Tāds vilciens nav un stacija ir slēgta. Bet turpat stāv nakts autobuss, kas dodas West Bahnhof virzienā, gan jau no tās nokļūšu uz lidostu. Sākumā busiņā ir tikai daži aizdomīgi subjekti, bet, tuvojoties centram, busiņš pildās ar jauniešiem karnevāla tērpos, kas nosvinējušies dodas mājup. Karnevāls bijis par godu gavēņa sākumam.

Pie stacijas nonāku īsi pirms tās atvēršanas 4 no rīta. Kad tā atveras, izrādās, ka no šejienes tomēr pa tiešo neiet vilciens uz lidostu, iet tikai autobusi, bet tie sāk kursēt pēc stundas. Varu doties līdz citai stacijai, tomēr saliekot visus plusus un mīnusus, nolemju aprunāties ar taksistu. Viņš mani par samērā samērīgu naudiņu ir gatavs nogādāt lidostā, tadējādi tur esmu visai agri – jau 4:20.

Sāku ar Air Berlin. Viņi nevarot izdarīt pilnīgi neko. Arī biļete uz Frankfurti par diezgan sālītu cenu (stulbums maksā) japērk no jauna, viņiem pirmais reiss ir 7:25. Tas nozīmē, ka, lai tiktu galā ar visiem jautājumiem, Frankfurtē man būs mazliet vairāk kā 2 stundas no vienas lidmašīnas nolaišanās līdz nākamās pacelšanās brīdim. Vēl uz Frankfurti lido arī Austrian Air, nolemju uzzināt viņu cenas. Aiznesos no pirmā termināļa uz trešo. Austrian Airlines biļešu ofiss vēl ir ciet. Pēc minūtēm desmit tomēr pirmā darbiniece ir klāt un klūpu viņai virsū. Sākotnēji nosauktā vienvirziena biļetes cena ir astronomiska, bet, pieliekot klāt arī biļeti atpakaļceļam cena kļūst vairāk kā divas reizes zemāka (vai nav paradoksāli) un ir labāka kā Air Berlin. Solos apdomāties un, iespējams, drīz atgriezties.

Eju atpakaļ pie Air Berlin uz pirmo temināli. Pa ceļam domāju. Dilemma ir sekojoša. Ja aizlidošu uz Frankfurti un ar Ethiad Airlines neko nevarēs sarunāt, tad jaunu biļeti ir lētāk pirkt caur British Airways. Bet – lidojums no Vīnes ir lētāks kā lidojums no Frankfurtes. Un no Vīnes lidojums vislētākais ir tieši šodien, pēc tam cena pieaug. Hmm? Nonākusi atpakaļ pie Air Berlin, tincinu viņu viedokli, vai Ethiads, viņuprāt, varēs rebukot. Neesot ne jausmas. Saņemu atļauju piezvanīt uz to pašu Ethiad numuru, bet tas neko nepalīdz, jo pie telefona kāds parādīsies no 8. Viņi man joprojām iesaka sazināties ar Travel agency, es saku, ka viņi ir prātu izkūkojuši, ja grib, lai ap 5 rītā zvanu uz savu agency. Godīgi sakot, tik neatsaucīgus un arogantus darbiniekus kā šie Air Berlin pārstāvji, sen nebiju sastapusi. Pat, ja viņi tiešām nevarēja palīdzēt, attieksme varēja būt citādāka. Un es šoreiz tiešām uzvedos ļoti pieklājīgi (varbūt tā bija kļūda).

Eh, tad jau redzēs. Aizlidos ar uz to Frankfurti! Eju atpakaļ uz trešo termināli pie jaukās Austrian Air kundzes. Va, vellos, pie viņas rindā stāv vairāk kā 10 cilvēki. Saņemu visu nekaunību, nostājos pie letes un, kad iepriekšējais klients apkalpots, atvainojusies rindai, vēršos pie kundzes, ka ņemšu to biļeti. Darbiniece apklusina rindas neapmierināto murmināšanu, ka kundze (tā esmu es) ir jau šeit bijusi un mēs tikai pabeidzam kārtot darījumu. Risku sadalīšanai es tomēr paņemu atpakaļceļa biļeti šodien pat (tas ir mazdrusciņ dārgāk kā, ja tas būtu, piemēram, novembrī), ja nu tomēr ar Ethiadiem neko neizdodas sarunāt.

Mana biļete tiek izdrukāta un paspēju uz pirmo Frankfurtes reisu 6:15. Lufthasas lidmašīnā stundiņu nosnaudusies, izkāpju Frankfirtes lidostā un transfērs nogādā mani terminalā, kur dzīvo Ethiad Airlines. Izskaidroju Ethiad meitenei situāciju un dodu visus papīrus par rebukingu. Vēroju meitenes seju un cenšos uzminēt viņas atbildi. Jo, esmu gatava uz jebkuru atbildi – gan ok, rebukings var notikt, gan uz tādu, ka nē, mēs vispār neko izmanīt nevaram, lidojiet kā gribat. Pamatā seja ir mierīga, bet brīžos, kad tā saraucas, saprotu, ka baigi vienkāršs tas process nebūs. Beigās meitene saka, ka pārbukot var un nosauc, cik tas maksā. Tas nemaksā maz, bet meitene skaidro, ka tas esot dēļ atšķirīgajiem lidostas nodokļiem, kas Frankfurtei esot visai nešpetni. Nu labi ir, lai notiek. Meitene jau noskaita no manas kredītkartes naudiņu, bet tad viņas seja top vēl drūmāka. Sakarā ar to, ka mans paredzētais reiss no Vīnes (kas ir ceļojuma starta punkts) jau ir izlidojis, neesot iespēja ko tur ko tur izdarīt, nākšoties vēl mazliet piemaksāt. Es nezinu, cik teiktajā ir taisnība un cik batoni, bet, godīgi sakot, esmu mazliet nogurusi no visas šīs ņemšanās un gribu, lai šis stāsts beidzot beidzas. Ok, lai iet. Meitene ieskaita kredītkartē veco summu, noņem jauno un sāga ir galā. Piedodiet, vienīgais, ko nepubliskošu ne pie cipariem, ne citviet, ir šīs stulbuma izmaksas. Varu tikai teikt, ka stulbums nav lēta štellīte.

Kad jau atkal esmu kļuvusi par normālu pasažieri, eju iečekoties lidojumam un nu jau uz jautājumu – vai jums ir elektroniskā vīza, atbildu “protams” tādā balss tonī, kā vispār kāds ir iedomājies, ka šāda vīza man varētu nebūt.

IMG_7307Nākamais darbiņš ir sarunāt mana hosta ierašanos Melburnas lidostā, jo pirms nezināju, kā viss pasākums noslēgsies, nebiju ar viņu sazinājusies. Kolīdz esmu to izdarījusi, sākas iekāpšana lidmašīnā un dodamies uz Abu Dhabi. Pirms lidojuma monitoros arābiski parādās ceļotāja lūgšana, diezgan amizants pasākums. Lidojums nav ilgs un lidmašīna ir pustukša. Ieņemu centrālo četru krēslu rindu un, kolīdz apēstas pusdienas, liekos uz auss.

Abu Dhabi lidostā ir tieši tik daudz laika, lai pārvietos starp termināliem, ar prieku izlasītu, ka mans hosts ziņu saņēmis un pretī būs, kā arī vēl mazliet painternetētu.

Sakāpjam iekšā lidmašīnā uz Melburnu un… reiss ir pārpildīts. Sēžu tajā pašā četru krēslu rindā vidējā ejā un aizpildīta ir katra vieta tuvākajā apkaimē. Esmu iespiesta starp pusresnu itāli un austrāli ar normāliem gabarītiem. Ar austrāli diezgan daudz IMG_7311izpļāpājamies un arī naktī saguļam samērā draudzīgi. Brīdī, kad miegs nāk virsū nemaņā un galvu nav pret kurieni atstutēt, blakus sēdētāja plecs vienmēr izskatās tik kārdinoši. Tad nu, ik pa laikam, cenšoties nepārkāpt pieklājības robežas, ļauju savam spilvenam līdz ar galvu “netīšām” piezemēties uz šī pleca. Blakussēdētājs pret to izturas visai toleranti. Kad esmu nogurusi no šādas pozas, parasti uztrūkstos, atvainojos komplektā ar izbrīnas pilnu skatu “ak, kas tik miegā ar cilvēku nenotiek”. Nakts vidū atskan kliedzieni no lidmašīnas vidus un frāze no kino klasikas: “Is there a doctor on the plane?”. Mēs ar kaimiņu saskatāmies, abi pakratām galvu, tad izsakām cerību, ka nekas nopietns un liekamies uz auss tālāk. Tā vai citādāk, esam nolauzuši lidmašīnā vairāk kā 14 stundas (stundu gaidījām pacelšanos) un piezemējamies Melburnā.

Bagāžu izdodas dabūt ātri, arī robežinspekcija par maniem koferiem īpašu interesi neizrāda, vienīgi imigrācijas dienests pasauc maliņā aprunāties. Tomēr pēc īsas sarunas, pārliecinu viņus par saviem tūrisma nolūkiem un varu doties laukā uz pilsētu.

Īsti nezinu kā izskatās mans hosts un kurā vietā tieši mums jāsatiekas, bet mēģinu izpīpēt, kur piebrauc mašīnas un savāc citus pasažierus. Pēc dažu minūšu pārdomām, vai nevajadzētu sazināties pa telefonu vai internetu, redzu piebraucam baltu 1982. gada (kā uzzinu vēlāk) Mitsubishi, un man nav ne mazāko šaubu, ka iekšā sēdošais kolorītais tēls ir mans hosts. Tā arī ir. Saņemu hugus, sametu koferus mašīnā un dodamies prom no lidostas. Kādu laiku es negribēšu redzēt nevienu lidostu.

Hosts Kreigs izmet lociņu pa pilsētu, lai man rodas neliels priekšstats, kur esmu nonākusi. Esmu diezgan pārsteigta redzot arī debesskrāpjus, jo mans lidmašīnas kaimiņš vairāk bija “uzzīmējis” Melburnu kā pilsētu ar vienstāvu un divstāvu apbūvi.

Apskatījuši pilsētu, braucam uz Kreiga mājvietu. Tas ir dzīvoklis Melburnas priekšpilsētā un izskatās tikpat amizanti kā pats hosts. Māja burtiski čum un mudž no senākas un ne tik senas elektronikas. Piemēram, televizors ir no 1976. gada. Un strādā (es pārliecinājos), ne reizi neesot remontēts. Tas ir viens no pirmajiem krāsaino televizoru modeļiem, kas parādījušies Austrālijas tirgū. Līdzīgs stāsts ir par mūzikas tehniku, veļas mašīnu, ledusskapi, nemaz nerunājot par visām datorlietām, no kurām šeit varētu izveidot nelielu muzeju.

Lai arī ir jau pavēls, izejam nelielā pastaigā ap māju. Es ar patiesām bažām speru savus pirmos soļus pa zāli un gaidu uzbrūkam skorpionu. Kreigs saka, ka viņiem te skorpionu neesot, varbūt viens pa visu pilsētu. Aha, un tas pats mani noteikti sameklēs, atraucu Kreigam, turpinot ar mobilo telefonu izgaismot katru zāles kumšķi, kur lieku savu kāju. Citādi ir brīnišķīgi. Gaiss smaržo pēc mitruma un eikaliptiem, viss ir zaļš, un ir ļoti, ļoti silti. Esmu nonākusi Austālijā.

3 responses to “Stulbums maksā – 3. daļa

  1. Ārprāts! Es laikam nosirmotu, sāktu raudāt un brauktu mājās. Malacis, tiešām apbrīnojami drosmīgi tiki galā. Tātad nākamais ieraksts no Austrālijas!

  2. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s