Atvadas no sniega

Cipari – 15, 40 eiro (10, 78 Ls)
2 eiro – transports
13, 40 eiro – proviants

Ieturējusi brokastis, dodos Schonbrunn pils kompleksa virzienā. Timea apgalvo, ka tur ir brīnišķīgs dārzs, pa kuru pastaigāties pat ziemā esot tīrā bauda. Nonākusi galā, nevaru izlemt – vai doties iekšā arī pašā pilī vai palikt pie dārza. Pēc pārdomām nolemju, ka varētu ziedot 25 eiro, kas iekļauj gan pils apmeklējumu, gan zooloģiskā dārza un palmu mājas apskati, gan vēl pāris atrakcijas. Tomēr pie biļetes iegādes man paziņo, ka viena no atrakcijām ir slēgta, tāpēc šo biļeti šobrīd nepārdodot. Nu, dodiet kaut bez tās atrakcijas, saku. Tā nevarot. Nein un viss. Nu, ka nevar, tad nevajag vispār. Eju staigāt pa dārzu. Savs skaistums tur ir. Tomēr ar stundas pārgājienu, kura laikā vējš cenšas iepūst sniegu piedurknēs, aiz kapuces un kur tik vēl nē, man ir gana. Vienīgā doma, kas mierina un ļauj uztvert sniegu ar zināmu sapratni, ir apziņa, ka tas, visticamāk, ir pēdējais sniegs, ko šosezon redzu.

Tad nobraucu pāris pieturas pa zaķi pilsētas centra vizienā. Vispār Vīne ir zaķiem samērā draudzīga pilsēta. Jo, ja parasti, lai iekļūtu metro, ir jāšķērso visādi turniketi, tad šeit nav pat to, jo te pārsvarā dzīvo godīgi cilvēki. Arī avīzes tiek tirgotas ar godīgo cilvēku metodi – iemet kastītē naudiņu un paņem avīzi pats.

Esmu pamatīgi pārsalusi un pēc ilgiem meklējumiem atrodu konditoreju, kas nav slēgta (jo šodien svētdiena) un kas man patīk. Jānogaršo tak tā viņu slavenā Sachertorte. Sākumā gan puisis teju atvainojas, ka varot piedāvāt tikai 14 gabaliņus. Apbēdinu viņu, ka man šoreiz pietiks ar vienu. Dzeru kafiju, knakstos ap kūku un vēroju citus apmeklētājus. Pamatā šeit iegriežas pastāvīgā publika. Kāda večiņa bar puisi, kāpēc viņas mīļākās kūkas jau esot apēstas, puisis tik atvainojas un piedāvā alternatīvas. Kas man dikti šeit patīk – kafiju viņi vienmēr pasniedz kopā ar ūdeni, veselīga dzīvesveida piekritēji, vai ziniet.

Pēc labumu baudīšanas jūtu, ka dikti prasās pēc zināma iestādījuma, ko mazajā konditorejā nemana. Tomēr saņemos un vaicāju puisim, vai tomēr nebūtu iespēja apmeklēt labierīcības. “Protams, protams, puisis saka, ja vien man neesot bail no…” Īsti nesadzirdu no kā, bet apgalvoju, ka man nav bail, pie sevis nodomājot, ka vienīgais, no kā baidos, ir tuvāko minūšu laikā nepabūt ar sevi. Kad lavos pa pustumšu koridoru labierīcību virzienā, ieraugu arī to, no kā man nav jābaidās. Uz mani ziņkārīgi lūkojas divas spīdīgas acis un melns, iesirms purns. “Labs, dogī, dogī. Tu tak esi draudziņš, vai ne..”, iepazīstos ar palielu melnu šņukuru. Suņu intelekts neabšaubāmi ir augstāks kā cilvēku, jo viņi ir multilingviāli. Arī mans jaunais draudziņš saprot latviski un piekrītoši māj ar asti un ļauj paiet garām. Atpakaļceļā jau samīļoju melno skaistuli ilgāk un viņš žēli noskatās, kā es atgriežos klientu zālē, kur purniem nav ļauts uzturēties.

Sasildījusies un tortes stirpināta, turpinu klejojumus pa pilsētu. Nonākusi atpakaļ centrā, nolemju izmēģināt kā strādā Forskvēra spešali un aizeju līdz pāris iestādījumiem, kuri sola kaut kādus labumus – pamatā kafiju par brīvu. Tomēr visas kafejnīcas ir vai nu šodien ciet, vai bankrotējušas. Tad nu iemalkoju pāris alus kādā uz labu laimi uzietā krodziņā, nopriecājos par ziņu, ka mūsu hokejisti draiskosies pa Sočiem, un priecīgā noskaņojumā dodos atpakaļ pie Timeas, lai pavadītu pēdējo nakti Vīnē. Attā sniegs, attā ziema, rīt jau būšu pie saules un siltuma.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s