Ar kājām pa Vīni

Stāsti

Cipari: 0

“Tu nāksi ar mani vai nē?”, Timea pabāž galvu manā istabā. Nezinu, cik ir pulkstens, bet nobrēcos: “Jā, jā, protams, tūlīt!” un lecu augšā. Mūsu rīta pastaiga sākas ar netālu esošo atkritumu šķirojamo konteineru apmeklējumu – savs toveris stiklam, plastmasai, metālam un organiskajiem atkritumiem. Papīra konteiners ir mājās. Atbrīvojušās no atkritumiem, dodamies pa klusām ieliņām uz netālu esošo parku. Pēc tam atgriežamies uz piemājas zemnieku tirdziņu, pie kura uzstājas orķestris un vēl sastopami tēli no šorīt notikušā karnevāla, kuru veiksmīgi esam nokavējušas.

Zemnieku tirdziņā Timea nopērk sieru, maizi un vēl šādas tādas gardas mantas. Kamēr viņa iepērkas, es mazliet koķetēju ar vienu dārzeņu vīru un man briesmīgi gribas, lai viņš man uzdāvina vienu Makintoš šķrnes ābolu, bet šis neprotas.

Ejam mājās, pulkstens ir 12, pamodinām Hannu un ieturam kārtīgu branču. Tālāk meitenes dodas savās gaitās, es savās. Uz centru man iznāk doties caur zemnieku tirdziņu un piestāju, lai nobildētu smukos ābolus. Pārdevējs noķiķina, ka tā esot sena zorte un saka frāzi, ko es tā gaidīju: “You can take one, if You want.” Yesss! Nav jau problēma nopirkt, bet man ļoti gribējās, lai viņš man to uzdāvina un esmu bezgala priecīga, ka šis tā arī dara. Iebāžu ābolu kabatā un dodos centra virzienā.

Mans mērķis ir pavisam primitīvs – iesākumā atrast operu, pie kuras esot tūrisma informācijas birojs, kur savukārt pieejama detalizēta pilsētas karte. Šodien man ir staigājamā diena, nolemju nelietot sabiedrisko transportu un nolemju noeksperimentēt – vai man izdosies pavadīt dienu, neiztērējot nevienu santīmu.

Pa ceļam izstaigāju Vīnes universitāti, kura vairāk atgādina senu muzeju vai mākslas galeriju. Bet vecu ēku Vīnei netrūkst, un tāpat arī tādas, kas izskatās pēc operas. Kolīdz nojūk ceļš, es kādam garāmgājējam pajautāju, kurā virzienā ir opera un jūtos dikti smalka. Viņi jau nezina, ka pati opera mani šoreiz ir tikai orientēšanās objekts. Pirmoreiz, apgājusi apkārt ēkai, kuru domāju operu esam, un neatradusi nekādas zīmes no tūrisma biroja, secinu, ka tas ir kaut kāds smalks teātris, nevis opera. Ejot uz priekšu apjūku vēl vairāk – teju katrā otrā ēka varētu būt opera. Apvaicājos kādam sirmam kungam, kura no šīm brīnišķīgajām ēkām ir opera un saņemu atbildi, ka neviena. Opera vispār meklējama citā rajonā.

Vēl pēc pāris vaicājumiem esmu to veiksmīgi atradusi, tāpat kā tūrisma biroju, tikusi pie kartes un bezmaksas interneta. Jāteic, ka diena jau sliecas uz vakara pusi. Bet vēl ir gaišs un, iestiprinājusies ar dāvāto ābolu un vakardienas bageti, dodos vēl kādu gabaliņu paklejot ielās. Vienkārši tāpat – kur acis rāda. Nonāku pie daudz lielāka tirdziņa nekā tas, kurā iepirkāmies šorīt. Lielāko tā daļu veido pārtikas tirgotāji; visai plaši pārstāvēta Turcija – gan tirgotāju, gan preču klāsta ziņā. Te nu man mazliet nākas pacīnīties ar tērēšanās vēlmi, bet finālā tomēr izdodas iztikt tikai ar acu pamielošanu. Pēc tam tirgus pāriet Latgalītes tipa piedāvājumā – uz galdiem vai turpat uz zemes kaudzēs sakrauti apģērbi, vadi, gleznas, grāmatas, plates, paklāji un kas tik vēl nē.

Tad vēl seko pāris cilpas pa pilsētu un tad jau lēnām soļoju “māju” virzienā. Timea izcepusi gardu sāļo pīrāgu, kuru notiesājam kopā ar zaļajiem salātiem. Šovakar gan noskatāmies no biblioētkas paņemto filmu, bet tā kā tā ir dikti skumīga, tāpēc pirms miega uzliekam vienu Big Bang Theory sēriju, kas aizdzen drūmas domas un atvieglo iemigšanu. Lai gan šovakar par iemigšanas problēmām nebūtu ko gausties – pēc pastaigas dienas garumā acis pašas krīt ciet.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.