No Rīgas uz Vīni

Cipari: 28 eiro (19,59 Ls)
6 eiro – transports
5 eiro – ieejas biļetes
16 eiro – proviants
1 eiro – citi
(Šeit un turpmāk – fiksēšu arī publiski savus ceļojuma izdevumus. Lai disciplinētu sevi mazliet un parādītu, cik kas maksā (un cerams, pierādītu, ka ceļošana nav tik dārga kā dažam labam šķiet)

Gaiss: ap 0

Dīvāns:

IMG_7280

 

 

 

Dodoties ceļā uz lidostu esam iekrāmējuši mašīnas aizmugurējā sēdeklī visus četrus koučsērferus, arī ķīnieti-dienvidāfrikāni, tādējādi laupot viņam neaizmirstamu piedzīvojumu – stumšanos ar lielu koferi pa piesnigušu šosejas malu tumsā un putenī. Viņu izlaižam turpat Vangažu autobusu pieturā un nu jau ar atļauto pasažieru skaitu dodamies uz Rīgu. Trīs franču meitenes drīz vien iemieg un paver tik acis, lai pamātu man ardievas lidostā. Rihards aizvizina meitenes atpakaļ līdz Rīgas centram, es dodos uz savu lidmašīnu. Rīgas lidostā uzstādīti jauni vārtiņi, kuri atveras pašam noskanējot iekāpšanas karti. Moderni bez gala!

Sakāpjam mazā Airbaltic lidmašīnītē un gaidām pacelšanos, lai plivinātos Vīnes virzienā. Pilots gan atvainojas, ka būšot mazliet jāuzgaida, jo atbraukšot vīri, kas notrausīs sniegu no lidmašīnas. Drīz viņi ir klāt, un ar oranža sķidruma strūklu nopūš lidmašīnu, īpaši izpucējot propellerus. Esam gatavi pacelties.

Drīz pēc pacelšanās veiksmīgi iemiegu un atmostos tikai brīdī, kad pilots sāk nosēšanās manevru. Ar prieku raugos lejup – laiks ir skaidrs un var saskatīt katru zemes pleķīti, no sniega ne vēsts. Zemi vienmēr ir interesanti vērot no augšas. Arī tagad – pedantiskie austriešu lauki, apsēti ar dažādām kultūrām, veido deķi, kurā gaumīgi saaustas zaļās, brūnās un melnās krāsas kombinācijas.

“Vse poļa abrabotani, bļa”, no aizmugures atskan neapstrīdams secinājums. Un uzreiz pēc piezemēšanās: “Kruta priseļi”. Piekrītu. Ceļoju tikai ar rokas bagāžu, tāpēc ātri nonāku pie Šnelbānīša, kas par nieka 4 eiro pusstundas laikā aizvizina līdz Vīnes centram.

Tur stacijas veikalā nopērku bageti un piena paku pusdienām un stumjos ar koferi vecpilsētas virzienā. Ieklīstu centrālajā katedrālē, lēnām nopētu ielas un namus, un konstatēju, ka ar ceturto piegājienu Vīne man lēnām sāk iepatikties. Ar koferi klaiņot nav pārāk ērti, tāpēc nolemju izmantot savas hosteses piedāvājumu, līdz darbalaika beigām atstāt čemodānu pie viņas darbā. Meitene strādā smalkā auditoru birojā pašā centrā, jāteic, ka tik moderni iekārtotu foajē laikam nebiju līdz šim redzējusi. Administratore piezvana “uz augšu” un saka, lai es uzgaidot pāris minūtes.

Pēc kāda laiciņa parādās mana hostese Timea. Viņa ir neliela auguma, smalka, tumšmataina sieviete ar auditora rokasspiedienu. Viņa oriģināli ir no Ungārijas, bet nu jau padsmit gadus šiverē pa Austriju, kopā ar pusaudzi Hannu, kuras tēvs ir šejienietis. Tagad viņš mitinās netālu. Nodevusi koferi viņas rīcībā, sarunājam tikties piecos vakarā un nu jau raitākā solī dodos klejot pa Vīni. Konkrēta mērķa man nav, vienīgi klusībā ceru apmeklēt Modernās mākslas muzeju, kura reklāmu redzēju lidostā.

Eju caur monumentālajām muzeju arkām un nonāku vietā, ko atceros. Tā man atmiņā palikusi ne dēļ varenajām celtnēm, bet gan apaļi apcirptajiem krūmiem, pie kuriem kopā ar Kolonnas kolēģītēm fotografējamies. Tas bija jautrs brauciens. Devāmies uz starptautisko kosmētikas izstādi, bet uz robežas šad un tad nācās skaidrot brauciena iemeslu, jo daudziem autobuss, pildīts tikai ar meitenēm, pie tam kā jau frizierēm un kosmētiķēm – ļoti koptām un skaistām, likās visai aizdomīgs.

Tieši šajā parkā sastopu arī brīvmākslinieku Tomasu, kam veltīts iepriekšējais ieraksts. Pēc tikšanās ar viņu pārvietojos pa ielām jau ar divreiz platāku smaidu. Lai gan esmu nolēmusi Modernās makslas muzeju apmeklēt tikai tad, ja tas būs manā ceļā, attopos, ka būtu varējusi apvaicāties māksliniekam, vai tas iestādījums ir tālu. Nu nekas. Bet nepaiet ne divas minūtes, kad stāvu brīnišķīgas, pelēku bloku celtnes priekšā ar uzrakstu Mumok, kājas pašas atvedušas uz Modernās māklsas muzeju.

Priecīga dodos iekšā un konstatēju, ka arī ieejas maksa ir samērā cilvēcīga – 10 eiro. Bet, kad pērku biļeti, tieku informēta, ka tā maksā puscenu, jo puse no ekspozīcijas ir slēgta. Vēl labāk. Kā parasti, esmu sajūsmā par redzēto. Lai arī neesmu nekāds dižais mākslas pazinējs, modernā māksla mani parasti dziļi iespaido un sajūsmina.

Piemēram, šeit viena no ekspozīcijām veltīta laikam. Viens džeks ierakstījis disku, kurā tiek saukti gadaskaitļi. Cits džeks uzfilmējis savu kāpienu skatu tornī, kur viņš ar kameru lēkšojot augšā skaita pakāpienus poļu valodā. Cits mākslinieks visu dzīvi rakstījis baltus ciparus uz balta fona, līdz nomiris pirms diviem gadiem. Un tā joprojām.

Pēc muzeja apmeklējuma iedzeru kafiju turienes kajefnīcā un, kamēr uzrakstu par tikšanos ar mākslinieku, palikušas 20 minūtes līdz norunātajam tikšanās laikam ar Timeu un sāku lēkšot atpakaļ. Vells, ku tālu biju aizblandījusies. Brīžiem mazliet nākas paskriet un aizesusies, pāris minūtes pēc pieciem, esmu norunātajā vietā. Laimīgā kārtā arī Timea kavējas un esmu jau atguvusi elpu un stāju, kad viņa parādās ar visu manu koferi.

Aizbraucam ar tramvaju līdz viņas mājvietai. Tā atrodas netālu no centra, vecā ēkā. Pats dzīvoklis iekārtots moderni, dominē baltā krāsa. Noliekam manu koferi un aizstaigājam līdz bibliotēkai pēc kādas filmas un iepērkam proviantu. Vakariņās Timea pagatavo gardu krēmzupu, tomātu un mocarellas salātus un citus gardumus. Tā kā Timeas meita Hanna uzstāj uz seriāla The Big Bang Theory skatīšanos, tad līdz citām filmām šovakar netiekam. Agrā celšanās dara savu, nogurums ir pamatīgs, tāpēc liekamies uz auss jau nedaudz pēc desmitiem vakarā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s