Stulbums maksā – 1. daļa

Cipari: 57 eiro (39, 90 Ls)
18,5 eiro – transports
29 eiro – proviants
9,5 eiro – citi

Gaiss: ap 0

Dīvāns:

IMG_7294

 

 

 

 

Šo sāgu 3. cēlienos nolēmu publiskot tikai tad, kad nonākšu Melburnā. Un tur arī esmu nonākusi. Godīgi sakot, ilgi domāju, vai notikušo vispār aprakstīt vai nē. Lūdzu, novērtējiet, ka tā ir mana brīva izvēle tomēr to darīt, ļaujot publiski ielūkoties manās dziļākajās stulbuma dzīlēs. Publiskot savu kaunu nekad nav viegli.

Atgriezīsimies rītā, kad īsi pēc pieciem atvados no samiegušās mājas saimnieces Timeas, lai dotos uz lidostu. U bānī viss ok, arī lidostas vilcienā iekāpju laikus un viss rit kā pa diedziņu. Kādā mudžeklī diedziņš pārvērtīsies vēlāk, to es pat nenojaušu, he-he. Pirmais joks sākas jau vilcienā. Kādā stacijā tas apstājas un pasažieriem tiek lūgts izkāpt. Paziņojumu vāciski īsti nesaprotu, bet redzot, ka visi bez izņēmuma lec laukā, es ar lecu. IMG_7282Āreče. Mūsu vilciens aizdedzies. Nē nu, nav jau kā filmās, kad viss uzreiz sprāgt un metāla detaļas lido pa gaisu. Bet dūmi ir diezgan pamatīgi un smird ar nelabi. Pasažieri ar ziņkāri vēro, kā satraukti dzelzceļa vīri pārvietojas ar ugunsdzēšamajiem aparātiem. Pēc pusstundas, kad pienāk nākamais vilciens, beidzot klāt ir arī divas ugunsdzēsēju mašīnas.

Citi pasažieri uztraucas, ka nokavēs reisu, es gan neuztraucos, vēl tak vesela stunda. Kā parasti, izvelku savus ceļojuma dokumentus un pasi pie lidojuma reģistrācijas, meitene to visu paņem… un pajautā man naivāko jautājumu pasaulē – vai man esot Austrālijas elektroniskā vīza? Lūdzu, nesmejieties. Man nav tādas vīzas. Man nav nekādas vīzas. Dažreiz ir tā, ka koncentrējoties uz detaļām, garām paslīd pilnīgi acīmredzamas un pašsaprotamas lietas. Nebija jau tā, ka par šo jautājumu nepainteresējos. Izlasīju Ārlietu ministrijas mājas lapā, ka turp, kur taisos doties, vīzu vai nu nevajag, vai to var nokārtot uz vietas. Tāds sīkums, ka Austrālijas gadījumā ir jāsamenedžē kaut kas līdzīgs ASV ESTAi.

Bet to es vēl nezinu un ar pilnu pārliecību paziņoju meitenei, ka man nekādu vīzu nevajag, lai čeko tik iekšā. “Bet mana sistēma saka, ka vajag gan”, viņa paliek pie sava. Tiek sazvanīts kāds lielāks bosiņš, diemžēl arī viņš piekrīt sistēmai, nevis man. Labi, cenšos paralēli vērt vaļā internetu, kas, protams, sākumā nestrādā. Atrodu pieteikuma veidlapu, steigā aizpildu to un ceru, ka neesmu atzīmējusi kaut kur, ka plānoju veikt atentātu pret Austrālijas valdību vai atzinusies kādā citā neveiktā noziegumā. Par to joku vēl jāmaksā, viena bankas karte neiet, tad otra tomēr iet un viss ir pabeigts. Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim palikušas kādas 15 minūtes, bosiņš zvanās pa visādiem telefoniem un cenšas noskaidrot situāciju. Es arī vairs neuzvedos kā pāvs, jo pa tam laikam, pārlasīju informāciju par vīzām ĀM mājas lapā, kur skaidri un gaiši ir norādīts par elektronisko pieteikumu, un diemžēl tagad arī es piekrītu viņu sistēmas viedoklim.

Uz manu e-pastu atnāk divi apstiprinājumi par reģistrāciju, kurus cenšos iesmērēt meitenei, bet tie, protams, neder. Visu laiku spaidu “saņemt” pogu e-pastā, ar cerību, ka atnāks automātisks apstiprinājums. Principā tas būtu varējis atnākt, ja es pa burzmu nebūtu aizpildījusi kaut kādu kreiso veidlapu. Bet to es arī uzzinu tikai pēc tam. Meitene prasa bosiņam vai zvanīt un aizturēt lidmašīnu, bet šis saka, ka nē – tai jālido punktuāli (vācieši, zinies) un neizskatās, ka mans gadījums atrisināsies dažu minūšu laikā.

Ok. Pēc dažām minūtēm meitene ar smaidu paziņo, ka mana lidmašīna veiksmīgi ir pacēlusies. Tā lido uz Diseldorfu. Bez manis. Tapat kā nākamā lidmašīna uz Abu Dhabi. Tāpat kā nākamā lidmašīna uz Melburnu. Līdz tam man bija baigais stress, bet pēc šī paziņojuma gan iestājās miers. Nu, ka pacēlusies, tad jau es uz to vairs nevaru nokļūt. Čekins mani aizsūta uz Air Berlin informāciju, tie rekomendē sazināties ar Ethiad aviolīnijām, kas atbild par visiem nākamajiem lidojumiem.

Paņemu viņu iedotos numurus un apsēžos uz soliņa. Brīdi sēžu, citējot vecmāmiņu, “kā preci pārdevusi”. Sajūta ir jocīga. Man vienmēr ir bijušas bailes, ka nonākšu apmēram šādā situācijā. Bet dīvainākais ir tas, ka stresa vietā atkal klāt ziņkāre – nu, meitenīt, paskatīsimies, kā tu tiksi laukā no šīs situācijas. Nē nu, protams, pamatā dominē sevis izlamāšanas nodarbe. Jūtos kā Kasparovs, kuram kāds tikko ielicis bērnu matu.

Veikusi paššaustīšanas pirmo kārtu, ķeros pie praktiskajām lietām. Uzrakstu savam Melburnas hostam, ka šodien uz lidostu viņš var nedoties, un parakstos kā Stulbākā persona uz planētas Zeme (iespējams, visā Galaktikā). Jāteic, ka viņš ar savu attieksmi un virtuālo hagu sūtīšanu bija man pamatīgs atbalsts. Viņš arī atsūta mierinošo teikumu, ka, ja tā labi padomā, tad neko vairāk kā pašcieņu un dažus eiro, es neesmu zaudējusi. Kopš šī brīža, turpmākās dienas, es diezgan bieži lietošu frāzi: “Stulbums maksā”.

Tad vēršos pie austriešu puiša, vārdā Stefans, ar vaicājumu vai varu pāris dienas palikt pie viņa Vīnē. Viņš mani iepriekš bija aicinājis palikt, bet tā kā jau biju apstiprinājusi uzaicinājumu no Timeas, tad viņam atteicu. Esmu pārliecināta, ka arī Timea mani uz ielas neatstātu, tomēr dažādu iemeslu pēc šajā stāvoklī negribu pie viņas atgriezties. Kaut vai tāpēc, ka bērna klātbūtnē izdzert litru šnabi nebūtu piedienīgi. Es nezinu, vai rezultātā to izdarīšu, bet šobrīd nespēju iztēloties citu iznākumu šim vakaram.

Stefans atbild ātri: “No problem.” Tā, tas nu būtu atrisināts.

Talākais rīcības plāns iedalās divos lielos soļos. Punkts viens. Tikt pie vīzas. Punkts divi. Tikt pie lidojumiem. Punkti jārisina secībā, jo nezinot, kad dabūšu vīzu, nezinu, uz kuru dienu pārlikt lidojumus. Vienubrīd apsveru domu, ka varbūt vispār izlaist Austrāliju, bet ātri to atmetu. Tomēr esmu jau pārāk sasapņojusies, precīzāk, noskaņojusies. Tāpat ir sarunātas naktsmājas un tikšanās ar cilvēkiem, kurus tiešām gribu redzēt.

Turpat lidostā aizsūtu izmisuma pilnu vēstuli vienam no goda konsuliem Austrālijā, kā arī vīzas mājas lapā nosūtu situācijas aprakstu ar lūgumu izskatīt manu pieteikumu pēc iespējas ātrāk. Jo, zvanot uz norādīto  telefonu, vīriņš Austrālijas galā saka, ka neko īpaši te paredzēt nevarot, process var ilgt nedēļu. Varbūt vairāk, varbūt mazāk. Esmu iztērējusi lidostas interneta atvēlētos bezmaksas megabaitus un dodos atpakaļ uz Vīni.

Šoreiz stacijā nopērku 72 stundu publiskā transporta biļeti, man ir sajūta, ka turpmākajās dienās varētu būt vajadzība daudz pārvietoties pa pilsētu. Lai arī nojaušu, ka šī biļete, visticamāk, nav spēkā no lidotas līdz centram, citu nepērku. Izlikšos par muļķi. (Baigi daudz japiepūlas nebūs.) Ja nu tomēr tas nenostrādās, teikšu, lai ved mani uz cietumu. Nu, tāds noskaņojums šobrīd. Kontrole negadās, tapēc cietumā es nenonāku, bet Vīnes centrā, no kura ar tādu prieku biju atvadījusies, gan.

Apmetos netālu no stacijas esošajā Starbaksā ar lielāko iespējamo Americano kafijas krūzi. IMG_7287 Nositu laiku, pētot informāciju internetā, biļešu cenas un tā. Un daudz vienkārši bležu pa logu un filozofiski apsveru savu situāciju. Kādu brīdi ienāk prātā doma, ka kāda no lidmašīnām nogāzīsies un tas bija iemesls, kāpēc uz tām nepaspēju. Ātri sevi norāju par to. Tfu, tfu, tfu. Bet, kas zina. Var jau būt, ka dēļ šādām plāna izmaiņām, piedzīvošu ko tādu vai satikšu kādu, ko citādi nepiedzīvotu vai nesatiktu. Vai arī tomēr izvairīšos no, piemēram, skorpiona, kas, nevarēdams sagaidīt mani Melburnas lidostā, nošpļausies un aizies spīles vicinādams, meklēt citu upuri. Īsāk sakot, virpinu prātā daudz loģisku domu.

Ir pienākusi pēcpusdiena un nolemju lēnām doties Stefana māju virzienā, tad padirnēt jau kaut kur tuvāk pie viņa dzīvesvietas un sagaidīt laiku, kad mans jaunais hosts būs mājās. Ejot uz metro pa to pašu maršrutu kā pirms dažām dienām, kad ierados Vīnē, pieķeru sevi pie domas, ka citādāk paskatos uz to pašu ubagu, kurš sēž tai pašā vietā un uz to pašu vienkājaino pundurmeiteni, kas kaut ko tirgo tai pašā vietā. Jā, tieši cik liela ir mana problēma, ko.

Aizbraukusi līdz Stefana rajonam, mēģinu atrast vietu, kur vienlaicīgi būtu iespēja kaut ko apēst (no rīta domāju, ka apetīte man nebūs nedēļu, bet tā vis (diemžēl) nav) un lietot internetu. Izstaigājusies pa centrālo ielu visos virzienos reizes trīs, un asajā vējā pārsalusi līdz nemaiņai, ieklūpu interneta kafejnīcā, uz kuru visi mani sūta. Tur, piepīpētā gaisā, melnos krēslos zviln melni puišeļi un pārsvarā sit ļaunos datora ekrānā. Samaksāju 50 centus un saņemu pēdējās norādes no Stefana (nez kapēc telefoniski neizdevās sazināties) – tieši kur un cikos man jābūt.

Tas nu būtu nokārtots un nolemju atlikušo laiku pavadīt kaut ko ievietojot vēderā. Tur ievietoju vienu alu un dārzeņu zupiņu. Pie tam šodienas stress uz mani ir atstājis interesantu iespaidu – pēkšņi bārā varu sazināties ar viesmīli skaidrā vācu valodā. Diemžēl skaidrā vācu valodā viņš man paziņo, ka maksājumu kartes šeit netiek pieņemtas. Mans rēķins ir seši eiro, bet skaidrā naudā pieejami četri. Viesmīlis izskaidro kā atrast tuvāko bankomātu un saka, ka varu atstāt koferi pie viņiem. Nezinu – vai to uztvert kā laipnību, kas ļauj man vieglāk pārvietoties, vai kā aizdomas, un koferis domāts kā ķīla, lai neaizlaižos nesamaksājusi. Viens pīpis. Nokārtoju jautājumu un dodos pie Stefana.

Viņš smaidīdams atver durvis un IMG_7300tieku arī pie reāla haga. Vispār man ļoti gribējās redzēt Stefanu dzīvē. Vienā no koučsērfinga bildēm viņš izskatās ļoti līdzīgs manam dārgajam. Dārgajam pašam gan tā nešķita, kad Rīgā rādīju Stefana bildes un viņš komentēja, ka vienīgā viņu līdzība esot pārvietošanās šortos ziemas laikā. Tomēr dzīvē viņš ir samērā līdzīgs pēc sejas vaibstiem. Īpaši profilā, sēžot pie datora :). Augumā manējais gan padevies krietni spraunāks.

Esmu pozitīvā šokā par Stefana mājvietu. Divstāvu dzīvoklis iekārtots perfekti. Ja man būtu jāizvēlas lietas, es darītu tieši tāpat par kādiem 95%. Istabas augi, minimālistikas gleznas, skandināvu stila mēbeles. Protams, ar aizdomām par sievietes-dizaineres iesaisti šajā interjera izveidē, pārjautāju Stefanam, kurš izvēlējies iekārtojumu. Visu pats. Neticami, ka vīrietis un, pie tam datoriķis, uz kaut ko tādu ir spējīgs (piedodiet). To arī viņam paziņoju, šis zviedz.

Ieraugot virtuvē pilnu specializētu vīnu un glāžu plauktu, saprotu, ka nopirkt divus vīnus (šņabja vietā) ar atlaidēm, iespējams, nebija pati gudrākā doma. Nu, bet kas izdarīts, izdarīts. Atskrūvēju baltvīnu un saņemu komentāru par tēmu, ka šardonē vīnam jābūt kādam tur kādam. Paziņoju, ka man visi vīni iedalās sarkanajos un baltajos (citāts no kādas TED lekcijas), un šovakar man jebkurš vīns der mērķa sasniegšanai. Tomēr, atverot sarkano vīnu, pat es saprotu, ka tas ir dranķis un saku Stefanam, ka viņš nav izdarījis neko tādu, lai to dzertu (atšķirībā no manis). Galum galum – lai malko savus smalkos vīnus, ja viņam tāda vēlme parādās. Vismaz produktus esmu nopirkusi normālus un pagatavoju vakariņās gardu vistas-dārzeņu sautējumu. Skatoties amerikānisku filmu par Bostonas ielām, piebeidzu arī sarkano draņķi. Protams, Stefans šovakar frāzi “nu kā viens cilvēks var būt tik stulbs” ir dzirdējis reizes desmit. Vēl pa burzmu esmu tieši šovakar saņēmusi vēstuli draugos no kādas nepazīstamas meitenes, kas man kā ekspertam lūdz padomu par ceļošanu. Tai skaitā vīzu jautājumā. Isn’t it ironic, don’t You think?

One response to “Stulbums maksā – 1. daļa

  1. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s