Makšķerēšana Prajā

Mierīgi noguļu līdz rītam un, lai arī neesmu uzlikusi modinātāju, pamostos pirms astoņiem. Vispār, lai paspētu pamakšķerēt, vajadzēja celties ap septiņiem, bet tā kā iepriekšējā vakarā neplānoti iemigu, tad neesam līdz galam neko sarunājuši par makšķerēšanu. Tomēr cerības copēt neesmu atmetusi, tāpēc klapēju pa Emanuela durvīm un saku, lai slienas augšā un braucam pie zivīm. Emanuels samiegojies skaita uz pirkstiem stundas līdz manai lidmašīnai un nolemj, ka laiks ir gana un pāris stundas varēsim makšķerēt. Ideāli!

Es sakrāmeju koferi un tad skatos kā Emanels sariktē zvejas rīkus – puslitrīgās plastmasas coca-cola pudelītes, uz kurām uztītas makšķerauklas ar āķiem galos. Iemetam vēl somā pāris banānus brokastīm un dodamies ceļā. Man, protams, galvā dzīvo jautājums par zivju ēsmu, tomēr esmu nolēmusi būt pacietīga un saņemt šo un vēl citas ar zveju saistītas atbildes, kad pienāks laiks tās uzzināt.

Piestājam netālu no okeāna būvlaukuma malā. Emanuels aiziet līdz celtniekiem un atgriežas ar sauju armatūras stienīšu. Es atkal apvaldu ziņkārību un neko nejautāju. Nokāpuši lejā no kalna, nonākam pludmalītē, kas nosēta ar tukšām plastmasas pudelēm, nav diez ko jauks skats. Tomēr man par prieku mēs nepaliekam šeit, bet lavāmies pa klintīm tālāk. Vienā vietā jāsagaida brīdis, kad vilnis atkāpjas un ātri jāsprūk klints otrā pusē. Tas man izdodas veiksmīgi, tāpat arī pārējā lodāšana pa klinšu radzēm.

“Nu, vai Tu vakar tumsā būtu varējusi līdz šejienei tikt?” vaicā Emanuels, kad esam nonākuši līdz vietai, kur makšķerēsim.

Īsti nezinu. Būtu bailīgāk un bīstamāk, bet, iespējams, ka varētu. Tomēr esmu priecīga, ka ir diena, jo, lai arī makšķerējusi Latvijā esmu šad un tad, ar šādiem rīkiem esmu pirmo reizi “uz jumta”.

Sākumā Emanuels sagatavo makšķeres, piesiedams netālu no āķiem armatūras stienīti – tas kalpos kā svins, lai auklu varētu iemest pēc iespējas tālāk okeānā. Tad Emanules sāk lodāt gar klints malām. Pat noguļas, pārkāries ar pus ķermeni pār klinti, un uzmanīgi pēta ūdens malu. Nekā. Izrādās – viņš meklē krabīšus ēsmai un tie, it kā nojauzdami nelabo likteni, visi aizdevušies prom. Emanuels aiziet meklēt krabjus gabaliņu tālāk, tikmēr es sēžu un pētu kādu jau sen galu dabūjušu, izžuvuši krabīti. Joka pēc aizeju līdz klints malai uz pamanu arī dzīvu krabi. Tomēr arī viņš pamana mani un nozūd, pirms es vispār paspēju apdomāt, no kura gala šis būtu ķerams.

Tikmēr Emanels saķēris veselu sauju un sauc mani, lai paņemu tos, lai būtu vieglāk ķert jaunus. Mazliet bailīgi turu saujā krabju ķermenīšus un drusku jau ir žēl radības, kas tikko vēl naski rāpoja pa klintīm un tagad kalpos kā ēsma, lai izvilinātu no dzelmes un nobeigtu vēl citas, lielākas radības. Tomēr ilgi filozofēt man neiznāk, jo Emanuels met treknu krabi manā virzienā. Paņemu to un iespiedzos.
“Viņš man kož”, žēlabaini sūdzos Emanuelam, bet pie sevis domāju, ka esmu to pelnījusi.
“Viņš ir beigts”, Emanuels paskatās uz mani ar “tu esi blondīne” skatienu un noķer vēl dažus nelaimīgos radījumus.

Nospriedis, ka nu būs gana, viņš rāda man kā pareizi uzspraust krabju detaļas uz abiem āķiem. Princips tāds pats, kā spraužot sliekas. Ēsmai jāturas uz āķa cieši, īpaši svarīgi nosegt āķa pīķi. Kad āķi gatavi, tad aukla jāpaņem metra garumā un pāris reizes paapļojot, jācenšas aizsviest pēc iespējas tālāk. Tad aukla vienkārši jātur rokās un jājūt, kas ēsmai pietuvojas zivs un īstajā brīdī jāpiecērt. Viss notiek līdzīgi kā makšķerējot Latvijā, tikai nav pludiņa un makšķerkāta, vairāk japaļaujas uz paša izjūtu.

Emanulam jau pēc pāris minūtēm āķa galā spirinās bāla, plakana zivs. Šis ir lepns un priecīgs bez gala, es tikai priecīga. Man neķeras. Iemest auklu ar slaiku vēzienu iemanos diezgan ātri, īpaši labi tas sanāk, ja Emanuels neskatās. Ja viņš skatās, tad visbiežāk sapiņķerēju auklu un tās gals ar armatūras stieni noplunkšķ tepat pie krasta. Lai nu kā, pēc kāda brīža arī manā auklas galā pieķērusies maza, balta zivtiņa ar treju krāsu raibumiem. Man šķiet, tā ir papagaiļa zivs. Āķis tikai mazliet aizķēris lūpu un zivi no āķa izdodas noņemt nesatraumējot. Nospriežu, lai paaugās un iemetu atpakaļ okeānā.

Emanulels tik turpina vilkt āra zivi pēc zivs, viņš ar okeānu ir “uz tu” no bērnības. Viņš stāsta, ka vēl dzīvojot Fogo salā, tēvs katru rītu devies ķert zivis, vecākos brāļus kādreiz ņēmis līdzi, bet viņu nekad, lai arī kā viņš lūdzies. Tad, kādu dienu, mazais Emanuels izlēmis: “Šī ir diena, kad es došos ar tēvu zvejot.” Viņš piecēlies agri un, slēpdamies aiz kokiem un akmeņiem, sekojis tēvam un kaimiņam, kuri devušies zvejā. Pēc pusotras stundas, jau esot pie okeāna, tēvs viņu beidzot pamanījis, bijis ļoti dusmīgs un gribējis sist. Kaimiņš neesot ļāvis. Tā nu todien viņš pirmo reizi paņemts līdzi laivā un kopš tās dienas viņš braucis ar tēvu zvejot teju katru dienu.

Emanuels noņem no āķa kārtējo zivi, es turpinu bubināt, kapēc man neķeras. Emanuels mierinot saka, ka man viss izdodoties ļoti labi. Labi ne labi, bet rezultāta nav. Pie vainas neapšaubāmi ir vieta, Emanuelam noteikti ir labāka. Aizeju līdz tai un iemetu āķi blakus viņa auklai. Viss, ko es panāku, ir āķa ieķeršanās klints radzē, ko Emanuelam izdodas atbrīvot tikai iebrienot līdz pusei ūdenī.

Aizeju uz veco vietu, vismaz tur ir drošāk. Kā priekšpēdējo Emanuels izvelk patiešām lielu zivi, bet pati pēdējā, īsi pēc izvilkšanas noraujas un sākumā iekrīt ūdens lāmā, bet tad vilnis to izglābj, ieskalojot atpakaļ okeānā. Metam mieru makšķerēšanai, jo līdz lidmašīnai palikušas pāris stundas. Nodomāju, cik jocīgi – uz pirmo pārlidojumu Kaboverdē, es jau ap šādu laiku sēdēju lidostā, tagad stāvu un mierīgi makšķerēju.

Emanuels zivis izķidā turpat uz klintīm. Ar kājas īkšķi veikli pieturot zivi, tā tiek atzvīņota ar parastu virtuves sviesta nazi, pēc tam uzšķērsta, iekšas izmestas okeānā un pati zivs izskalota. Pabeidzis zivju ķidāšanu, Emanuels ar visām drēbem ātri izpeldas un dodamies uz mašīnu. Ir sācies paisums un viltīgajā vietā nepaspēju aizmukt no viļņa un tas mani samērcē līdz padusēm. Tādi slapji iekāpjam mašīnā un aizbraucam līdz mājām. Kamēr es veicu pēdējos sakravāšanās darbus, Emanuels ir pagatavojis lielo zivi pusdienās. Garšo dievīgi! Tā noteikti ir viena no svaigākajām zivīm, ko esmu ēdusi. Vēl varbūt Usmas krastā ēstas līdzīgas.

Aši paēduši, lecam atkal mašīnā un Emanuels aizvizina mani līdz lidostai.
– “Tev noteikti jāatbrauc vēlreiz uz Kaboverdi un jāpabeidz salu apskate”, viņš saka uz atvadām.

Man arī žēl neredzētā Fogo sala, varbūt tiešām “kādreiz dzīvē”. Tā vienmēr ir dilemma – atgriezties vai doties tālēs nezināmajās. Māju ar roku, kamēr melnā mašīna ar Emanuelu, ar kuru esmu tik ļoti sadraudzējusies dažās dienās, nozūd aiz stūra, tad dodos iekšā lidostā. Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim atlikušas 40 minūtes, esmu ieradusies nedaudz par agru.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s