Ar mašīnas īri neiet tik veikli kā Mindelo, ir arī mazliet dārgāk – 55 eiro. Atkal esmu sarunājusi, ka tikšu ar īres auto aizvesta nākamajā dienā uz lidostu (tādējādi ietaupot 10 eiro), taču īres punktā rodas problēma – šie grib paturēt kādu manu dokumentu kā ķīlu. Sākumā paiet laiks, kamēr iestāstu, ka identifikācijas karte ir tikpat vērtīgs dokuments kā pase, tad lūdzu, lai šie karti nokopē. Īres darbinieks paklausīgi to izdara, bet tad dod kopiju man, karti ielikdams atvilknē. Emanuels man čukst, lai saku, ka man tā karte vajadzīga braukšanai. Tad nu sāku vaimanāt šajā virzienā, bet pusis nav pielūdzams – viņam vajagot ķīlu. Emanuels piedāvā izrakstīt savas kompānijas čeku. Sākumā arī tas nepalīdz, bet arī mēs iespītējamies un tad nu darbonis, redzēdams, ka darījums var aiziet viņam gar degunu, negribīgi piekrīt.
Esam tikuši pie simpātiskas, melnas mašīnas (piedodiet, īpaši vīrieši, marku neatceros). Emanuels kopā ar darbinieku apstaigā mašīnu, protokolā atzīmējot visas švīkas un buktes, lai mums pēc tam “nepiesien bumbas”. Kad paskatos uz protokolu, kas man jāparaksta, konstatēju, ka mašīnas kontūrai nav teju nevienas neatzīmētas vietas, Emanuels ir cītīgi pastrādājis.
Auto pielec kā varde, tomēr arī braukt uzsāk kā varde. Sajūgs ieķeras un nelaižas vaļā, tad vienā brīdī atsprāgst ar vērienu. Sākumā tiekam uz priekšu lecot, tad es iemanos “noķert pareizo momentu” un pārvietojamies mazliet plūdenāk.
Pirms dodamies ārā no pilsētas, aizbraucam nopirkt motocikla riepas Emanuela brālēnam, kurš dzīvo Fogo salā. Emanules pats arī ir no Fogo un lielāka daļa viņa “rodņas” joprojām mīt tur. Uz Fogo šodien pa dienu braukšot gan brālēns, gan viņa tante – katrs vedīšot vienu riepu. Labi ir. Aizbraucam uz riepu servisu, nopērkam vajadzīgo un tad piebraucam pie tantes mājas atdot riepas. Tante nav majās un telefonu neceļ, bet Emanuels atrisina situāciju visai asprātīgi – uzmet riepas uz otrā stāva tantes balkona. Kad obligātais pienākums veikts, varam doties ceļojumā pa salu.
Jo tālāk tiekam no galvaspilsētas Prajas, jo skaistāks kļūst. Parādās kalni ar zaļām ielejām, ik pa laikam šķērsojam mazus ciematiņus. Apstājamies ceļmalas krodziņā, Emanuels saka, ka šeit jānopērk cūkgaļa – cilvēki speciāli braucot uz šejieni pēc tās, esot garšīgākā gaļa salā. Garšīgākā gaļa gan top aprepējušā, vaļējā āra virtuvē turpat blakus. Higiēnas jautājumi mani parasti nesatrauc, bet šis pasākums izskatās tā, ka nav pieredzējis tīrīšanu kopš atvēršanas. Un atvēršana ir bijusi visai sen. Neviļus prātā nāk gadījumi, par kādiem vecajā darbavietā esam dabūjuši pa kaklu no PVD inspektoriem un man uznāk smiekli, iedomājoties, ka šo skatu redzētu kāds no viņiem. Neraugoties uz apkaimi, gaļa tiešām garšo ļoti labi un, iespieduši katrā rokā pa cūkas gabalam, braucam tālāk.
Salas viducī atrodas pilsēta Assomada, tā ir Sonjas dzimtā pilsēta un Emanuels nesen bijis šeit ar viņu un citiem koučsērferiem, tāpēc zina parādīt lielu ūdens rezervuāru, kurā var peldēties. Ap rezervuāru ir tādi kā mazdārziņi, kuros pārsvarā tiek audzēti salāti. Tālumā rosās strādnieki un kaut ko mums bļauj. Man pirmā doma ir, ka lamājas uz mums: ko vazājamies, kur nevajag. Bet Emanuels saka, ka viņi mūs aicinot apskatīties, kā tiek stādītas manoika saknes, vai es gribot. Protams, ka gribu.
Slājam caur jocīgu dārzeņu lauku pie vīriem. Tie ar kapļiem veido vagas un izrādās, ka stādīs kartupeļus, bet manioku esot novākuši. Uzzinājuši, ka neesmu pagaršojusi manioka saknes, uzreiz tieku pie krietna gabala, Emanuels to nomizo un dod noprovēt. Kraukšķīguma ziņā atgādina kāli, garša nav pārāk izteiksmīga, bet pietiekami specifiska un grūti salīdzināma ar mūsu grādos pazīstamajiem dārzeņiem. Varbūt topinamburs būtu tuvākais radinieks, ko esmu garšojusi. Kāda sieviete atnes vīriem uz lauka pusdienu katliņu, tiekam pie aicinājuma pievienoties. Vīru ir daudz, katliņš izskatās pamazs, mēs esam pierijušies cūkgaļu. Pateicamies, novēlam labu ēstgribu un dodamies atpakaļ pie ūdens tilpnes.
Esmu tā noilgojusies pēc peldes saldūdenī, ka lecu iekšā rezervuārā. Emanuels gan nepeldas, jo esot aizmirsis mājās peldbikses. Nu pats vainīgs. Ūdens ir brīnišķīgs un es plunčājos labu brīdi. Man nepatīk tikai divas lietas – kaut kādi mazi neradījumi, kas peldas kopā ar mani (Emanuels gan apgalvo, ka viņi nekožot) un neziņa, kā es tikšu āra no rezervuāra. Tā kā šī vieta nav paredzēta peldēšanai, tad nekādas trepītes vai citi balsti ārā tikšanai no ūdens nav pieejami. Kad paudu šo bažu Emanuelam pirms iekšā līšanas, viņš teica, lai es neuztraucoties, gan jau kaut kā mani izvilkšot.
– Es esmu diezgan smaga, – turpināju iebilst.
– Es esmu diezgan stiprs, – atskanēja atbilde.
Neraugoties uz šo piedāvājumu, labprātāk nepārliecinātos par apgalvojumu patiesumu. Ik pa laikam piepeldu pie malas un cenšos ar kāju sataustīt kādu akmeni vai iedobi, uz kuras pakāpties, bet nekā. Tad nu nolemju riskēt, un par spīti noglumējušajam betonam, man izdodas pieķerties malai un, saglabājot pašcieņu, izdabūt ķermeni laukā no ūdens.
Uzvelku šortus un turpinu slaucīties, kad garam iet trīs mazas meitenītes. Es viņas pasveicinu kreolu valodā, viņas man velta kādu garāku tekstu. Prasu Emanuelam, ko šīs teikušas, viņš paskaidro, ka esot lūgušas manu svētību, tā te viņiem ierasts, ka mazi bērni pieaugušajiem ko tādu prasot. Ok. Negribu saslapināt krekliņu un nolemju dabiski pažūt, tāpēc augšdaļā esmu tērpusies tikai peldkostīmā, kad dodamies atpakaļ uz mašīnu. Tur pretī pa ceļu nāk kāda klase ar bērniem. Viņi gan man nekādu svētību nelūdz, bet skatās iepletuši acis un mutes. Saprotu, ka pietiek biedēt mazus bērnus un negribīgi velku atpakaļ krekliņu, kas drīz iegūst manu iemīļoto ornamentu – divus slapjus rimbuļus krūšu rajonā.
Nākamā apstāšanas vieta ir Serra Malagueta nacionālais parks. Par parka eksistenci gan liecina tikai izbalējis plakāts – karte un pamesta sarga būdiņa no koka, ko iesākumā noturu par tualeti. Kāpjam pa mēreni augšupejošu ceļu un triecam visādas muļķības. Kad uz kādu pusi paveras “beautiful view”, tad piestājam un papriecājamies, pārējā laikā apceļamies uz smejamies. Tā tērzējot, nemanot esam uzkāpuši diezgan augstu un ieraugām kaut kādus izmēģinājuma dārziņus, pie kuriem pieliktas šiltes. Plakāti vēsta, ka par vienu aizaugušo pleķi šefību uzņēmies vietējais televīzijas kanāls, par citu man pazīstamā aviokompānija TACV. Emanuels izsaka pieņēmumu, ka tas esot īpatns socialās atbildības demonstrēšanas paņēmiens. Man pat mazliet sagribas paravēt.
Emanuelam ne pārāk patīk staigāt un viņš grib doties atpakaļ. “Nu, lūdzu, vēl līdz tam pagriezienam aizejam, labi?” es saku. Kad esam aizgājuši vēl līdz trim pagriezieniem, jo atkal aizpļāpājamies, es saku, ka varam griezt riņķī. Bet nu jau Emanuelam modusies ziņkāre par tālumā esošajiem kokiem, kas viņaprāt esot Christmas trees. Pieejot tuvāk, man nākas viņu apbēdināt, jo dīvainā izskata kadiķi un cipreses nudien nav egles.
Tagad abi esam gatavi atpakļceļam, mazliet atpūšamies un uzgraužam strādnieku līdziedoto manioka sakni. Mums garām iet kāds vīrs ar mednieku šauteni un, ieraudzījis mani, prasa naudu. Emanuels laipni paskaidro, ka naudu nedabūs, es ar ziņkārīgu skatienu vēroju sarunu. Kad vīrs aizgājis, Emanuels saka, ka šis mēģinājis mūs iebiedēt, jo viņam esot šautene. Jocīgi, man tāda doma pat neienāca prātā.
Atpakaļceļā pļāpājam par to un par šo. Emanuels stāsta par savu ģimeni – viņi ir četri brāļi un četras māsas. Sākumā vecākiem piedzimuši četri puikas, viņš ir jaunākais, tad četras meitenes. Visas māsas esot Kaboverdē, bet brāļi gan dzīvojot Amerikā.
– Kāpēc tu nebrauc uz Ameriku? Vai tevi neaicina?
– Aicināt jau aicina, bet es līdz šim negribēju.
– Kāpēc?
– Man patīk Kaboverde. Tāpat bija jāpabeidz studijas. Un es negribu braukt par svešu naudu, braukšu, kad būšu sapelnījis savu.
Arī Emanuels nekad nav bijis ārpus Kaboverdes, bet kādu dienu aizbraukšot uz Ameriku, vismaz paskatīties kā brāļiem tur klājas. Izskatās, ka Emanuelam nevajadzētu būt problēmām ar vīzas saņemšanu, atšķirībā no daudziem citiem kaboverdiešiem. Emanuels arī stāsta, ka Kaboverdē vietējie bieži cenšas aizprecēties uz citām valstīm, lai legāli tiktu prom. Gan meitenes, gan puiši.
– Vai var uzticēties tam, ko saka kaboverdes vīrieši?, velku uz zoba Emanuelu.
Viņš atbild diezgan nopietni:
– Atkarībā, ko tu saproti ar uzticēšanos. Manuprāt, uzticēšanās biznesā un uzticēšanās attiecībās ir divas dažādas lietas. Ja runājam par pirmo, tad es teiktu, ka kaboverdieši kopumā pilda savus solījumus un uz viņiem var paļauties, kas attiecas uz attiecībām… Nē, kaboverdieši nav uzticīgi un arī uzticēties viņu teiktajam nebūtu prātīgi.
Pēc brīža jau atkal pārejam jokošanās režīmā. Es velku šo uz zoba par vārdu “kitchen” un “chicken” jaukšanu, viņš ņirgājas par manu Latvian English, piemēram, par vārda “other” izrunu, kurā es pamanos lietot kārtīgu latviešu “z” burtu un arī izteiktu beigu “r”.
Nonākam pie mašīnas un strīdamies, kurš brauks tagad. Mēs pēc katra posma maināmies, bet tā kā iepriekšējais pārbrauciens bija īss, es uzskatu, ka Emanuels varētu turpināt stūrēt, viņš tā neuzskata. Labs ir, nospļaujos un turpmāk braukšu es. Aizbraucam uz nelielu pilsētiņu Tarrafal, kas populāra ar savu pludmali. Kamēr es atkal nopledos, Emanuels pasnauž uz liela koka, tad dodamies tālāk.
Diena jau sliecas uz vakara pusi, bet pagaidām ir gaišs un prasu Emanuelam, kur vēl mēs varētu aizbraukt. Viņš apgalvo, ka visu svarīgo jau esam redzējuši un piedāvā doties atpakaļ uz Praju, lai tiekam galā gaismā. Es nesaprotu, kapēc gan nevarētu braukt tumsā un, kad ieraugu kādu sānu ceļu ar skaistu nosaukumu Fazenda, par spīti Emanuela protestiem, griežu iekšā. (Ha, kas sēž pie stūres, pasūta mūziku).
Kad protesti pierimušies, Emanuels priecīgs blisinās apkārt un saka, ka te nekad nav bijis. Pabraucam garām pa ceļu ejošam vīrietim un Emanuels saka, lai mēs šo paķeram. Kāpēc ne, lai tik lec iekšā. Sākam vīrišķim prasīt, kā aizbraukt līdz Fazendai, šis sola parādīt. Kad nonākam līdz lieliem metāla vārtiem, kas ir ciet, esmu gatava griezties atpkaļ, bet mūsu jaunais draugs izlec no mašīnas, atver vārtus un rāda, lai tik braucam tālāk. Tad nu turpinām ceļu pa kaut kādām govju ganībām, Emanuels pagaidām ir dikti priecīgs. Man arī viss patīk, izņemot ceļu. Tas kļūst arvien draņķīgāks. Man nav iebildumu stūrēt pa šauru, stāvu, tikko samanāmu ceļu lejup, bet, kad akmeņi kļūst tik lieli, ka ik pēc pārdesmit metriem uzsitam kaut ko mašīnas apakšā, paliek savādi ap dūšu. Jāteic, ka pārējiem ap dūšu ir sliktāk kā man. Mūsu “gids” klusi sēž aizmugurē, Emanuels saka, ka esot bailīgs pēc dabas un tagad esot nobijies ne pa jokam, es mēģinu zēnus uzmundrināt, katru reizi atvainojoties, nolamājoties vai nervozi nosmejoties, kad no mašīnas apakšas atskan kārtējais “krrrržzžžīīggģņņņ”. Bāc, būtu džips, izbrauktu dziedādami, bet mazais mūdzis ķeras aiz katra klintsbluķa. Pabraucam garām arī Fazendai, kas izrādās 3 mājas un bērnu baram, kas pavada mūs bļaujot: “money, money, money”.
Uz kāda kalna es padodos. Ceļš vēl turpinās lejup un arī tikko pie apvāršņa parādījies okeāns vilināt vilina, tomēr neredzu, kā mēs varētu šķērsot priekšā esošo nogāzi. Braucam atpakaļ un man ir vilinājums audzināšanas nolūkos pabiedēt nepieklājīgos bērnus, tomēr doma, ka varam uzsēsties uz kāda akmens atpakaļceļā un viņi varēs mūs panākt, mani attur. Kad esam tikuši uz puslīdz normāla ceļa, Emanuels atsāk runāt, slavē manu braukšanas prasmi un apgalvo, ka neesot bijis tik traki. Nonākot Prajā viņš jau izteiks nožēlu, ka neesam tomēr braukuši līdz galam.
Tā nu kratāmies pa govju ganībām atpakaļ un brīžam ir jāstājas, jātaurē vai pat ar roku jāuzšauj govslopiem, lai šie atbrīvotu ceļu.
– Zini kāpēc govis tā dara? – prasa Emanuels.
To es nezinu un Emanuels izstāsta sekojošo:
– Savulaik govs, kaza un suns paņēmuši kolektiv. Kad nonākuši galā, govs izkāpusi un samaksājusi šoferim prasīto, kaza izlēkusi un aizbēgusi bez samaksāšanas, savukārt suns iedevis lielāku banknoti, bet šoferim šim neesot izdevis atlikumu. Tad nu katru reizi, kad pa ceļu brauc mašīna, govs par to neliekas ne zinis un stāv kā stāvējusi, jo ir godīgi samaksājusi. Kaza, ieraugot mašīnu, vienmēr bēg prom, jo atceras savus grēkus, bet suns skrien pakaļ automašīnai, pieprasīdams savu naudas atlikumu.
Atgriezušies civilizācijā, izlaižam ceļabiedru pie mājām, kas atradās pārsimts metrus no vietas, kur šo paņēmām. Neko īpaši viņš zaudējis nav, jo šovakar nav noticis paredzētais futbola mačs, iespējams, viņam ar mums pat bija interesantāk, jo katru dienu šādi dullie nebrauc ciemos.
Kad esam atpakaļ pie pagrieziena uz lielā ceļa, paužu Emanuelam savas jaunās raizes – mums sāk beigties benzīns. Esmu gatava aizbraukt atpakaļ līdz Taraffal uzpildīties, bet Emanuels apgalvo, lai tik stūrējot uz priekšu, tur būšot degvielas uzpildes stacijas. Sāk krēslot, tad kļūst pavisam tumšs un uz paneļa degošā dzeltenā lampiņa, kas signalizē par drīzu degvielas izbeigšanos, šķiet vēl spožāka. Braucam cauri vairākiem miestiem, bet vilinošās benzīntanku gaismas kastes nekur nemana. Esam tikko kā šķērsojuši kārtējo miestu, kad Emanuels pēkšņi saka:
– Mēs tikko pabraucām garām benzīntankam. Es aizmirsu, ka mums vajadzīgs benzīns.
– Koaaa?, es iebļaujos un metu pa bremzēm.
Paskatījusies uz blakus sēdošo Emanelu, atlaižu bremzes un tie ir mani dusmu refleksi, kas liek labajai rokai iztaisnoties un iebliezt blakussēdētājam. Es jau pazīstu šo pavisam viegli nojaušamo vīpsnāšanu lūpu kaktiņos, kad tas nelietis joko. Ar šitādām lietām nejoko. Es zinu. Man agrīnā jaunībā nauda nebija dikti daudz un benzīns beidzās šad un tad. Parasti kaut kur ceļa vidū. Ar šitādām lietām nejoko.
Tomēr līdz benzīntankam mēs tiekam un līdz ar šķidruma ieplūšanu tvertnē, arī manī ieplūst miers un esmu gatava piedot Emanuelam muldēšanu. Vēl kādu stundu lavierējam pa ceļa remontu sapostīto brauktuvi, līdz esam atpakaļ Prajā.
Emanuels šķendējas, ka mājās nav nekā ēdama, bet es izrevidēju ledusskapi un konstatēju, ka nevaru viņa apgalvojumam piekrist un izklāstu potenciālos vakariņu variantus. Kamēr klabinos pa datoru, ir uztapuši frī kartupeļi, tomāti ar cukuru (starp citu, diezgan garšīgi) un cepta skumbija. Zivs ir pašķerta un iepriekš bijām runājuši, ka šovakar vēl varētu pamakšķerēt, tomēr ir vēls un sagurums nāk virsū kā nelabais. Tomēr doma par makšķerēšanu man neliek mieru un vaicāju Emanuelam, no cikiem rītā var makšķerēt. Viņš sāk klāstīt, tad sasmaidās:
– Ā, es saprotu, kurp tu velc.
Rīt ir mana lidmašīna, bet, ja piecelsimies pietiekami agri, paspēsim arī pamakšķerēt. Tā kā šis ir mans pēdējais vakars Prajā, esam norunājuši vakarā aiziet iedzert kādu groku vai punšu, pie reizes izdezinficējot iekšas pēc šodienas cūkgaļas un vakardienas odziņu ēšanas. Tomēr nākas iztikt bez dezinfekcijas.
Emanuels piesēžas pārbaudīt jaunumus internetā, un kamēr šis tur darbojas, es uz minūtīti atlaižos birojā uz dīvāniņa un pieveru acis. Tādā pozā es sevi atrodu pēc vairākām stundām, tikai apkārt ir tumsa un klusums. Aha, skaidrs, izrubījos tomēr. Iekārtojos ērtāk, apsedzos ar segu un turpinu iesākto.
