Ja nu kas

Tas man tikai šodien tā saslēdzās. Senāki un ne tik seni notikumi. Līdzīgais un atšķirīgais tajos. Vakar visu dienu biju bērēs, īsti nedomāju par globālākiem notikumiem, par to, kas ar Latviju atgadījās pirms pārdesmit gadiem. Patiesībā biju iegrimusi notikumos, kas sniedzās 1941. gadā un tā radītajās sekās.

Bet pirms pārdesmit gadiem mēs braucām ar ģimeni mašīnā – izbraucām cauri Rīgai, jo tur cilvēku bija ka biezs. Izbraucām mazliet ārpus, man šķiet Baltezera virzienā, un piestājām vietā, kur redzējām, ka trūkst cilvēku. Stāvēju izstieptām rokām kā stīgām, pie vienas rokas bija kāds no manējiem, pie otras – svešs onkulis. Atceros, ka onkulis man ne visai patika, bet ko tik idejas vārdā neizdarīsi.

Es neatceros Atmodas laiku notikumu hronoloģiju. Es vispār slikti atceros lietu un notikumu hronoloģisko secību, man tie nav laika nogrieznī sarindoti notikumi. Man tie ir sajūtu mākoņi. Mazi mozaīkas gabaliņi.

Mūsu ģimenē auga divi vecāki brāļi, bija skaidrs kurp viņiem jādodas, ja notikumi aizvirzītos citādāk. Tad nu nervi pirms pārdesmit gadiem augustā tika mierināti mūsu ģimenes visiemīļotākajā vietā pie Usmas  – ja nu kas. Daudz klausījāmies radio un daudz lasījām brūklenes. Tā arī saucām tās – Puča brūklenes.

Vai tad, kad bija barikāžu laiks. Mūsu dzīvoklis bija Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī. Kad šāva Bastejkalnā, es biju viena mājās, es visu dzirdēju, tikai tai brīdī nezināju, ko šie šāvieni nodarījuši.

Mani abi vecāki ir pārdzīvojuši kara un pēckara gadus, tāpēc mums padomju laikos vienmēr bija dīvainas „zapaskas”. Dzeramais ūdens, gāzmaskas, visādas dīvainības. Ja nu kas. Atceros, ka brāļi un tēvs, ar tām gāzmaskām pie sāniem no rīta aiziet uz barikādēm, kā mamma iedot tētim buču un pēc mirkļa pati aizskrien uz savu netālo darba vietu – Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti Baznīcas ielā, kur barikāžu dalībniekiem top tēja un sviestmaižu kalni. Tikai man neļauj nekur iet. Liek sēdēt mājās un būt telefona centrālei – lai pārējie var sazināties, ja nu kas. Esmu tāds Piektdienis.

Uz demonstrācijām gan mani ņem līdzi. Neatceros cik to bija un kad – bet atceros lielu cilvēcību un sarkanbaltsarkanu karogu jūru. Pirms vienas demonstrācijas bija ļoti bail. Bija kaut kādi tanku draudi, laikam tikko bija Lietuvas notikumi redzēti. Mamma teica, ka varu neiet, ja negribu. Aizgāju, protams. Bet kā jau daudziem notikumiem – uz vietas esot viss ir citādāk, arī šausmas tuvplānā parasti nav tik baismas kā skatoties no malas vai ekrāna.

Protams, ja tās nav pārāk lielas šausmas un pārāk tuvu. Vakar dzirdēju par tieši tādām. No cilvēka uz kuru n-tās reizes šauts. Kuram melots. Dzirdēju stāstus par tukšiem solījumiem. Par brīnumainām atkal satikšanās reizēm. Par badu. Par braukšanu ešalonā, mukšanu pa Volgu. Par dzīvības došanu bērnam ziemas spelgonī, Krievijas sādžā, bada laikā. Februāra putenī dzimis, šogad februārī apglabāts. „Es Jums nepaguvu izstāstīt pašu šausmīgāko, kā es no vilka muku”, ceļš no Rīgas līdz Penkulei ir pārāk īss vairāk kā 90 gados pieredzētājam. Un Zentastante atceras visu – notikumus, gadus, pilsētas. Hronoloģiski atceras. Un viņas prāts un atmiņa ir kā žilete. Tāpat kā stāstītais.