Grumba pierē

Nu jau sēdu lidmašīnā un gaidu, kad beigsies iekāpšanas process un pacelsimies gaisā, lai dotos Stambulas virzienā.

Lai nokļūtu lidostā, braucu ar diviem autobusiem. Iekāpjot autobusā Dreiliņos, gāju pie vadītāja, lai nopirktu biļeti. Tā kā sabiedriskso transportu līdz šim izmantoju diezgan reti, zināju, ka biļetes cena, pērkot to kioskā vai pie vadītāja atšķiras, tomēr nebiju īsti pārliecināta, cik tā maksā, ko tad arī vadītājam vaicāju.

“Kas jūs pirmo reizi braucat?”, šoferis savukārt vaicāja man un nogrozīja galvu ar tādu izteiksmi, it kā es viņam būtu paziņojusi, ka esmu tikko Rīgas kanālā noķērusi un nožņaugusi vienīgo bebru. Izbrīns un zināms naids jautās šajā žestu un grimašu kopumā.

Tad, izbraukājot teju visus Rīgas labā krasta mikrorajonus, devāmies Stacijas virziena un pēc neilga laika jau bijām tur. Pavisam drīz jau sēdēju lidostas autobusā, domājot cik feini būtu, ja šajos autobusos būtu wifi, tūristiem un ne tikai dikti patiktu, atcerētos Rīgu ar vēl vienu papildu plusiņu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus un sabiedriskais transports šai nodarbei ir kā radīts. Vispirms manu skatu piesaistīja pa diognāli sēdošs vīrietis labākajos gados. Bikses tādas netīras, kurpes diezgan labas, jaka pa vidam. Priekš bomzīša viņš izskatījās pārāk labi, priekš nebomzīša pa šmucīgu. Bet tas šoreiz nav svarīgi, kas viņš īsti bija. Viņa seja. Tā bija tik ļoti dzīves izvagota un tāda kā skumja, kā iebiedēta, bet laikam visvairāk – vīlusies. Visdziļāk dzīve bija uzarusi starp uzacīm. Divas dziļas, vertikālas grumbu rievas atdalīja vienu uzaci no otras un seja pat lielākā miera brīdī palika tāda – uz pusēm sadalīta. Kas ir jāpiedzīvo vai kā ir jādzīvo, lai pie tādas tiktu? Tad es sāku skatīties uz citiem cilvēkiem. Man priekšā sēdošajam jaunietim bija tāda pavisam maza un vertikāla pieres grumba, citam līdzīga vecuma jaunietim pa kreisi – jau daudz dziļāka. Un tad es pamanīju, ka šāda grumba ir teju visiem. Pa visu autobusu varēju saskatīt kādas divas sievietes, kurām tāda rieva nebija.

Tagad pamēģiniet saraukt savu pieri tā, lai tajā izviedotos vertikāla grumba. Kādas emocijas parādās? Man šķiet, ka piezogas neuzticēšanās, neapmierinātība vai kādas citas līdzīga rakstura noskaņas. Un, šāda rieva neizveidojas no pāris pieres saraukšanas reizēm. Caur šādu emociju prizmu uz pasauli ir jāraugās gana ilgi, lai tā iegultu pierē uz palikšanu. Diezgan traki, ka liela daļa cilvēku Latvijā staigā ar šādu rūpju izgrauztu vagu trešās acs vietā. Tā vien gribas, kā novēlēt tautā zināmo teicienu – “Neņem pierē!”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s