Satikt policistu. Pirmā daļa – ceļu policija

Dzīve

Rakstīt par policiju mani uzvedināja Jēkabpils apšaudes tiesas prāva. Pa šo gadu lasītas visādas intervijas un tā vien šķiet, ka nogalinātais policists bijis teju eņģelis. Es tiešām ceru, ka tā un ļoti žēl, ka šādus cilvēkus var iepazīt tikai pēc nāves un neklātienē. Dzīvus un klātienē esmu sastapusi pavisam citādus policistus, īpaši valsts un pašvaldības.

Bet pirmā daļa būs par visbiežāk sastaptajiem policistiem manā dzīvē – ceļu policistiem. Jāteic, ka pārcilājot atmiņā šos notikums, iznāk, ka ceļu policija vairāk gādājusi par patīkamiem un jautriem brīžiem, nevis otrādāk. Protams, ir bijuši arī pelnīti un nepelnīti (ok, pēc burta pelnīti, pēc cilvēcīguma nē) sodi. No, ņebudjem o grusnom.

Gadījums Nr. 1

Jau sen, sen braucu ar auto pa Rīgas centru un mani aptur ceļu policija.

– Policists tāds un šitāds, lūdzu jūsu dokumentus.

Tiesības izdodas atrast neticami ātri, bet tehniskās pases nav.

– Bāc, pār mani nāk apgaismība, ka tehniskā palikusi pie otras puses. Neatceros kāpēc, bet toreiz tā bija viņa vaina (tā jau, protams, ir vairumā gadījumu 🙂 ). Nu es piezvanu un sāku samērā nelabā balsī klāstīt situāciju un finālā nobrēcos, lai velkās tik šurp. Un ātri. Un ar visu tehnisko. (man škiet, ka toreiz vēl nebija pieņemts likums, ka sods par šo aizmāršību ir visai minimāls. bet varbūt es maldos).

Policists skatījās uz mani lielām acīm, tāds kā skumjš, tāds kā izbrīnīts, tāds kā nobijies. Bet beigās sniedza man tiesības un sacīja.

– Ņenada tak oratj na ļubimova čeloveka, labi. Brauciet!

Gadījums Nr. 2

Es steidzos. Braucu uz Jūrmalu pie bijušās darbakolēģes un zināju, ka visi citi jau sapulcējušies un mani gaida. Tad nu arī drusku paskrēju pa ātru un uzreiz pēc Lielupes tilta, mani aptur pavecāks ceļu policists.  Pēc pirmās sejas izteiksmes varēja secināt, ka laikam pie sarkanā bmw stūres viņš bija plānojis ieraudzīt citu ainu.

Bet, ieraudzījis mani – garos brunčos, ar gumijniekiem kājās, lakats ap galvu, blūze kā vācu tautumeitai (dresskods pie kolēģes uz sēņošanu), blakus milzīgs kurvis ar tuteni, manāmi samulsa.

– Kur tad tā steidzmies, meitiņ? – viņš man jautā un pats jau nojauš atbildi par sēnēm. Aiziet uz savu auto ar maniem dokumentiem, pēc ilgāka brīža atnāk atpakaļ un gandrīz vai vainīgs saka, ka nevar mani nesodīt, jo pārskatāmā pagātnē man jau esot grēka darbi. Tad nu labs laiciņš paiet, kamēr tiek sapildīti visi dokumenti un uz atvadām saņemu padomu.

– Tikai apģērbies kārtīgi, kādu jaciņu uzvelc, pēcpusdienā lietu sola.

Gadījums Nr. 3

Aptur policists un prasa dokumentus. Pēc ilgas rakšanās makā, atrodu un lepni pasniedzu viņam tiesības. Vēl pēc krietna brīža, izrokot krustu šķērsu rokassomiņu, laimīgā kārtā atrodas arī tehniskā pase. Policists, nogarlaikojies, bet drusku arī zobgalīgs, tur rokā manus dokumetus un vēršas pie manis.

– Apdrošināšanas polise – tas jau laikam būtu pārāk daudz prasīts.

Atbildēju apstiprinoši un varēju braukt tālāk.

Gadījums Nr.4

Braucām uz Rēzeknes laukiem caur Madonu. Un tur ir tāds posms, ka sajūta ir, ka jau sen esi ārā no pilsētas, bet izrādās, ka neesi vis. Tā nu, neuzmanīga būdama, biju piespiedusi gāzes pedāli virs atļautā. Mani, protams, aptur vienīgais Madonas ceļu policists, izskaidro situāciju un saka, ko sods par šo joku esot 10 – 30 lati. Nu, neko. Vainīga esmu, lai raksta protokolu. Iedodu visus dokumentus, viņš sāk aizpildīt papīrus, tad ierauga manu darbavietu un nosaka:

– Ak, redz kur jūs strādājat. Nuja, jums jau tur tās aldziņas ir kādas ir. Likšu 10 latus. Varēsiet Rēzeknē pa 20 latiem benzīnu ieliet.

Gadījums Nr. 5

Bija ļoti slikts vakars. Mēs mašīnā briesmīgi sastrīdējāmies, biju noraudājusies kā vārava, uzdevu gāzi, dārgajam bija uz grīdas attaisīta alus pudele, tā apgāzās, protams, viss salons smaržoja pēc maijpuķītēm. Tad vēl izpildīju kaut ko stulbu uz ceļa, bet nudien neatceros ko – vai kādu nepārtraukto līniju šķērsoju vai nogriezos kā nedrīkst. Bet nu nav tik svarīgi. Protams – kur gadījies, kur ne, ceļu policists mani aicina apstāties.

Atveru logu un policists uzreiz sajūtas kā ar seju iekritis maijpuķīšu klēpī. Droši vien es arī izskatījos kā Miss Ķengarags. Dokumentus, protams, nevaru atrast un rezultātā atkal sāku raudāt. Policists saprot, ka nekas labs jau šai auto nav, bet te mans dārgais, klusā, mierīgā, es pat teiktu loģiskā balsī visu paskaidro.

– Lūdzu atvainojiet. Mēs tikko ļoti sastrīdējāmies. Patiesībā es esmu vainīgs.

– Nevajag strīdēties, – sacīja policists un ļāva mums braukt tālāk.

Mēs arī nestrīdējāmies. Tajā vakarā ne.

3 komentāri

  • pie gadījuma nr. 5 es jau raudāju 🙂 “ar seju iekritis maijpuķīšu klēpī” šitas man būs kaut kur jāpieraksta. Labi, ka salīdzinoši jautri gadījumi ar CP 🙂

  • Darba vieta kā sodu mazinošs faktors arī man ir nostrādājis :))
    Un vēl man vienreiz dusmīgais teica: “Jūs man te nesmaidiet!!!”, kad, acīmredzot, diezgan neveiksmīgi, mēģināju tēlot stereotipisko blondīni un skaidrot, ka tiesības esmu aizmirsusi otrā somiņā! Šie lētie triki viņiem jau zināmi…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.