Jāteic, ka manas ausis joprojām ir saspicētas, sirds iedrebas pie katra trokšņa un vēders pilns ar sliktajiem tauriņiem, droši vien kodēm kaut kādām. Vakar mazliet pakoķetēju par apkures katla uzlaišanu gaisā, bet jau šovakar krietni piestrādāju pie šī virziena un jaatzīst – biju jau krietnu soli tuvāk. Joprojām nezinu vai „ļaunākais ir garām”, bet šķiet, ka tā.
Man, acīmredzot, ir kaut kas nogājis greizi ar apkures sistēmas automātiku un kaut kas necirkulē kā vajag. Protams, ar celtniekiem šovakar runāju ne reizi vien un rīt no rīta viņi būs klāt. Jo arī otra galējība – palikt ar pusvārgu kamīnu, kad atkal sola 30 mīnusā, nepavisam negribas. Bet ticiet man – stāvēt blakus aparātu un bunduļu kopumam, kuram bultiņas „zaškaļivajet” virs 120 (un tas no aptuveni 3 malkas vienībām), un ieplestām acīm raudzīties, kā viss tas organisms burbuļo, krakšķ, brakšķ un izdod arī citādas visai grūti aprakstāmas skaņas, – nav pats miera un harmonijas kalngals.
Un, kad es samērā histēriski ķērcu celtniekam klausulē: „ko lai es tagad daru” un „vot tagad man ir pa īstam bail”, viņš uzprasīja vienkāršāko jautājumu – „a tev nav kāds kaimiņš vai kas, ko pasaukt palīgā”, man bija visai godīgi jāatbild – „nav tāda burta”. Uzzinot, kad dārgais būs mājās, viņš man atbildēja krieviski. Un samērā īsi. Es viņa teiktajam pilnībā piekrītu.
Un par šito tēmu jau biju aizdomājusies šad un tad. Par paļaušanos tikai uz saviem spēkiem, jo nav citu variantu. Un cik cilvēku tā laukos dzīvo, stipri dziļākās čuhņās kā es. Un es esmu jauna, stipra, ar visai labu veselību (tpu, tpu, tpu). Un, ko darīt tiem vecajiem cilvēkiem, kas pāris pa visu sādžu vai vieni paši vientuļā viensētā. Cirvis kājā un mirsti nost.
Es, esot viena, teju vienmēr cenšos piesekot, lai kabatā ir mobilais telefons. Tak jau kāds muļķa mierinājums.
Vai otrs varinats ir čista uzticēties (paļauties) liktenim. Nu kā būs, tā būs, vecenīt. Kā vēsta sens tautas ticējums: „savu apkures katlu nedzirdēsi.”
Edgars
varbūt kaut kur sistēmā ir trubas aizsalušas un sistēmā ūdens normāli necirkulē? iespējams, ka kāds no mazajiem cirkulācijas sūkņiem ir apstājies? pozitīvā puse – apkures katliem parasti ir drošības vārsts, kas neļauj pārkarst un tvaiku novadīs, tikai tad jāuzmanās, lai nenokļūtu tam pa ceļam. Ja burbuļo un trokšņo, tad nevajadzētu lieki riskēt, jo var arī tiešām uziet gaisā, ja nenostrādā aizsardzības automātika.
Kristapsistaps
Manam katlam kādas 5 reizes ir tas drošības vārsts nostrādājis… sajūta pa pirmo, kā turku pirtī 🙂 tvaiks mega baigais, šņāc kā traka kobra un tad tas ūdens visur 😀 bet pozitīvi, ka nekas nesprāgst, vienīgi kad jūt šitās likstas tuvošanos, tad vajag skaļi pateikt maģiskos krievu vārdus un aši prom, jo to tvaiku sejā dabūt noteikti nebūtu labi….
Manā gadījumā problēma bija ar faktu, ka sūknis jāieslēdz manuāli, bet es aizmirsu…. domāju tev ar cirkulācijas problēmas parastās.
Bet esmu bijis liecinieks līdzīgam notikumam, kurš beidzās nevis kā islandes geizers, bet kā normāls vulkāna izvirdums ar mērenu zemestrīci… lieta tā pati vecā, neieslēgts sūknis, bet tas maita drošības vārsts, kaut jauns, bet nenostrādāja… nu tad krāsns čuguna priekša nolēma atbrīvoties no spiediena un gāzītēm vēderā…. skaņa kā Ādažu poligonā, melni un balti dūmi vienlaikus, plus vēl dzirksteles… uh, atcerēties interesanti, bet piedzīvot nevienam nenovēlu