Šobrīd sēžu mētelī zem segas + 7 grādos un neko nenožēloju. Zināju, ka māja būs auksta pēc suņa, tomēr pēc darba nevis devos pa taisno to kurināt, bet uz baseinu. Mūsu pagastā ir tāds feins liels baseins un vēl visādas veselīgas padarīšanas.
Baseina atslēgu sargātāja bija ļoti laipna un izrādīja man absolūti humānu pretimnākšanu, pagarinot abonomentu, kurš, man slimojot, bija izbeidzies.
Ietrausos baseinā, kādu brīdi peldēju un tad piestāju atpūsties seklajā galā. Skatījos uz man apkārt notiekošo un pēkšņi sajutos ļoti labi. Mani nesagatavotu pārsteidza sajūta, ko labāk izsaka angļu vārds – community. Esmu dzimusi un lielāko daļu no dzīves pavadījusi Rīgā. Ļoti iespējams, ka ir gana daudzi Latvijas cilvēki, kas ir vai nu lielu daļu dzīves pavadījuši „perifērijā” un tad „izsitušies” uz Rīgu vai arī joprojām dzīvo kur citur, Rīgu uztver kā labu vietu, kur dzīvot. No vienas puses tā arī ir. Darbs, kultūras un citu dzīve. Bet no otras puses, tāds baigais „masoviks” un nosacīts bezpersoniskums.
Bet te es stāvu baseinā un skatos kā 3 brangas kundzes zosu gājienā pa apli atkārto baseina malā žestikulējošās jaunietes norādījumus.
Turpat 3 sīkie dara visu, ko baseinā nedrīkt darīt – guļ uz celiņus atdalošajiem pontoniem, lec baseinā no visām malām. Lai gan vismaz vietās 4 rakstīts, ka tas ir STINGRI AIZLIEGTS. Bet viņi vēl ir tajā vecumā, kad lasīt nemāk, bet peldēt māk.
Un baseina pieskatītāja ada zeķi (ja ir puisis, viņš parasti laptopē). Un neko nesaka par delverībām. Un var redzēt, ka tas nav tāpēc, ka viņai vienalga, bet, ka viņa ir gana pieredzējusi un spēj novērtēt, ka šitie eksemplāri un izgājieni nav bīstami. Arī pēc brīža, tērgājot ar paziņu, viņa tomēr ne brīdi neizlaiž no acīm sīko ņemšanos.
Baseina malā esošajā burbuļvannā mirkst kāds pirtī atmiekšķējies plikpauris.
Man blakus celiņā izveicīgi peld vingrs pārītis. Viens par otru veiklāks un glītāks. Un ik pa brīdim, celiņa vidū, garām peldot, sabučojas.
Un man pašai ir savs celiņš. Varu peldēt atmuguriski un nebaidīties kādu noslīcināt ar neveiklu, bet spēcīgu vēzienu.
Kad, rūpīgi sabāžot slapjos matus zem cepures (slinkums žāvēt), lavos mašīnas virzienā, man pretī nāk nopietna izskata vīri – vecāki un jaunāki, visi ar lielām somām (katra otrā Statoil). Būs kāda nopietna cīņa, nezinu tik kādā disciplīnā. Bet noteikti tādā, kur uz laukuma drīkst vienlaicīgi atrasties milzīgs veču bars.
Un daži sportiska paskata jaunieši, kūļā pa muti cigaretes un zobgalīgi sagaida draugu.
– Ko vazājies ar pliku ķobi, tev laikam termometra nav.
Atbildi vairs nedzirdu, jo esmu jau ierāpusies mašīnā, lai dotos mājup. Laikam apnikušas gudras sejas un tikpat gudra muldēšana, gribas kaut ko vienkāršu. Kā šādu vakaru kopā ar mana pagasta iemītniekiem. Ļaudīm, teiktu VVF.
Sanita
Lasīju un visu redzēju. Nu galīgi skaists stāsts. 🙂
kamzolis
tencinu 🙂