Saule kā katru vakaru apzeltī Montevideo pludmales smiltis un pa burzmu piešķir arī mūsu ādai zeltainu mirdzumu, kurā pazūd rievas un krunciņas, raizes un ikdiena. Manas acis saulrietā vienmēr kļūst sūnu zaļas, bet viņa ikdienā pelēcīgās top zilas kā debesis maijā. Viņa rokas ir stiprākas par vēju, kas ik pa laikam brāzmaini pieskaras mugurai un saldē. Mēs pieceļamies, lai atvadītos, bet neviens negrib būt pirmais, kurš pārtrauc apskāvienu. Lēnām kļūst tumšs, bet mēs joprojām esam tupat. Viņa rokas ap mani un ap viņu manējās. Un tumsa noslēpj pārējo.
Bum! Gribējās gan. Noticējāt? Šodien ir 1. aprīlis un es varu rakstīt, ko gribu. Man tik ļoti gribējās piešķirt Montevideo laikam šo dziesmas nosaukumu kā virsrakstu, bet nevarēju izdomāt pamatojumu. Un, ja es jau pirmajā rindkopā būtu atzinusies, daļa no jums nemaz neienāktu šo rakstu izlasīt :).
Labi, pie lietas. Īstenībā mēs patiešām vērojām saulrietu teju katru vakaru – tie bija rāmi un mierīgi, auksti un vētraini. Man pat bija vīrišķis pie rokas – Montevideo iepazinām kopā ar Rafaēlu. Mums ir diezgan līdzīga gaume, intereses un vājības – tas padara kopā ceļošanu vienkāršu, bet nav savstarpējās pievilkšanās spēka, kas padara ceļošanu vēl vienkāršāku. Īsāk sakot, mēs pavadījām laiku absolūti lieliski un neromantiski.
Bet iepriekšējā ierakstā es jūs atstāju Urugvajā. Pludmales ciemata Punta del Diablo privātajā hostelī mēs paliekam trīs naktis. Prom dodamies vien tāpēc, ka Džeimijai jāpaspēj uz lidmašīnu un beidzas mašīnas īres laiks. Brendona ceļi ved tālāk uz Brazīliju, bet Karims izlemj vēl kādu laiku uzkavēties Urugvajā – atpakaļ dodamies trijatā. Ar Džeimijas lidojumu bija diezgan smieklīgi. Viņa jau divas reizes bija pārcēlusi savu lidojumu uz mājām – pirmo reizi, lai pēc Antarktīdas paliktu mazliet ilgāk Buenosairesā un otro – lai dotos Urugvajas braucienā. Mēs visi lūdzam Džeimijai kaut par pāris dienām pārcelt lidojumu vēlreiz, lai varam mirkli ilgāk palikt šajā brīnišķīgajā vietā. „Džeki, izbeidziet, es nevaru viņiem to prasīt trešo reizi”, Džeimija stīvējas un ieiet avio kompānijas mājas lapā. Džeimijas lidojuma dienā ir lidostas darbinieku streiks! Brīnišķīgs iemesls lidojumu pārcelšanai. Tas izdodas un mēs varam vēl pāris dienas izbaudīt Urugvaju.
Projām došanās rītā pieceļamies agri – pirmo reizi redzam arī saullēktu. Atstājam Brendonu un Karimu guļot (nevaru atturēties un uzšņāpju īsu atvadu – mīlestības vēstuli abiem) un sēžamies uz Aisberga, lai atgrieztos ceļojuma sākuma punktā Colonia. Pirmo ceļa pusi stūrē Rafaēls, pirms Montevideo mēs nomaināmies un atlikušo ceļa daļu es esmu pie stūres. Pēdējie 30 km ir mokoši – notiek kaut kāds slavens velobrauciens un esam visu posmu spiesti vilkties garā kolonnā aiz riteņbraucējiem. Bijām domājuši par pāris stundām nokavēt mašīnas nodošanu, tagad ierodamies Colonia stundas četras vēlāk. Es kantorī (tikai mazliet) uzspēlētā tonī šausminos par notikušo, bet velobrauciens ir Urugvajai svarīgs un auto īres darbinieki – saprotoši, tāpēc nekādus soda mērus nepiemēro. Otra mūsu ķeza ir maza akmentiņa iesists robs vējstiklā, bet Rafaēls šo jautājumu atrisina veidā, kādā es nemāku risināt jautājumus.
Ieturam atvadu pusdienas un tad Džeimija dodas uz prāmi, lai kuģotu atpakaļ uz Buenosairesu un sēstos lidmašīnā, bet mēs ar Rafalēlu kāpjam autobusā un laižam atpakaļ uz Montevideo. Biju cerējusi atrast palikšanu caur kaučsērfingu, bet tas man neizdevās, tāpēc nolēmām vien palikt tajā pašā hostelī, kur piestājām turpceļā. Sākumā mums piešķir vietu četrvietīgā istabā, bet tā ir maza, pelējumu smakas pilna istaba bez logiem un labierīcībām. Mēs paši būtu par slinku pārcelties, tomēr nākamajā naktī šī istaba ir aizņemta un mums piedāvā vietu sešvietīgā istabā hosteļa augšstāvā, uz kuru ved šauras un stāvas metāla kāpnes. Bet pati istaba ir lieliska – gaiša, ar tualeti un dušu, bet pats galvenais – ar jumtu, kas ir tāda kā privātā terase. Mums priekšā ir amerikāņu pāris – Makss un Ērika, kas tikko sākuši ceļot. Mēs saprotamies lieliski un vairākas dienas klīstam pa Montevideo kopā ar viņiem.
Mēs ejam uz muzejiem un kino, parkiem un krogiem, apmeklējam kaučsērfinga sanāksmi, valdības ēku un rodeo festivālu.
Tajā mēs satiekam bijušo Urugvajas prezidentu, kurš pazīstams kā pasaulē pieticīgākais prezidents. Viņš dzīvo fermā un brauc ar vecu VW vabolīti.
Bijām domājuši pavadīt Montevideo pāris dienu, bet beigās palikām veselu nedēļu. Pilsēta, kas pirmajā acu mirklī šķiet mazliet garlaicīga, atklāj sevi lēnām un liek tajā mazliet iemīlēties. Tas tā, lai arī pabeigtu super īso ieskatu uz romantiskas nots. Pārējo skatiet bildēs – pilnīgs kiš miš bez rozīnēm.
31. marts, 147. ceļojuma diena – 7. aprīlis, 154. ceļojuma diena
