“Satiekas trīs kaķi pie sausās barības bļodas – mākslinieka, garīdznieka un režisora. Mākslinieka kaķis sākumā izkārto pārtiku glītā ainavā, nopriecājas, paēd un aiziet gulēt. Garīdznieka kaķis izliek krustu, noskaita lūgšanu, paēd un aiziet gulēt. Režisora kaķis sasmalcina pārtiku, saber divās garās stīpās, iešņauc, piekauj abus pārējos kaķus un tad paziņo, ka viņš šādos apstākļos nevar strādāt”, Katja stāsta jau kuru anekdoti. Visi šeit ir jautrīši, bet jo īpaši viņa – meitene, kura aizlido.
Savukārt Oskars stāsta par nesenu kaučsērferi no Anglijas. Viņš esot atbraucis ar tandēma velosipēdu (ar piekabi) viens pats, pa ceļam Irānā savācis kaudzi ar kucēniem, kuru māte gājusi bojā. Bet kronis visam esot bijis Oskara mātes dzimšanas dienas apmeklējums. Viņš nopircis vīnu, tortīti un pirms apsveikšanas teicis, ka aizies pārģērbties. Un iznācis, turot rokā savu tortīti… Borata tērpā. Visi bijuši uz pakaļas, bet mamma esot to uztvērusi ar vajadzīgo humora devu.
Meitenes atceras iepriekšējos piedzīvojumus un man patīk salīdzinājums, kā viņas raksturo savu atrašanos zem grādiem. Mēs būtu teikuši “cukā”, “vafelē”, “pālī” vai ko tamlīdzīgu. Viņas šo stāvokli raksturo – “bijām līkas kā turku zobeni”.
Krogu lēnām sāk slēgt un starp karaokes bāra vai māju apmeklējumu, saprātīgie ļaudis tomēr izlemj par otro. Kad atgriežamies, izrādās, ka Merlins, kuru Oskars nebija piesējis, ir aizlaidies. Naktī pa miegam dzirdu, ka nebēdnis tomēr pārradies. No rīta redzu šo piesietu sēžam pagalmā – izskatās drusku vainīgs, drusku laimīgs par notikušo.
Oskars no rīta plāno doties uz tirgu atjaunot pārtikas krājumus un vaicā, vai vēlos pievienoties. Ti es vēlos gan un braucam iepirkties. Pa ceļam piestājam pārtikas veikalā, kas tirgo produktus par valsts cenām. Man šajā veikalā lielākais pārsteigums ir sviesta “Rasa” paciņas. “Jā, mums bieži tirgo sviestu no Latvijas”, saka Oskars. Tirgus kā jau tirgus – krāsains un sulīgs. Sapērkam dārzeņus, zaļumus, augļus un citus produktus. Vēl atceļā piestājam maizes ceptuvē – puiši man ļauj izstaigāt visas iekštelpas, nobildēt maizes krāsni procesā.
Mājās pagatavojam kārtīgu branču, tad es dodos uz pilsētu. Pēc Oskara ieteikuma aizbraucu uz zooloģisko dārzu. Tie parasti dalās divās kategorijās – kas man ļoti patīk un kas izraisa žēlumu pret dzīvniekiem. Šis diemžēl ir otrais variants. Vairums zvēru izskatās nomākti, knapi dveš karstajā saulē. Bet vistrakākie ir cilvēki – tie sit pa stikla sienām, met ar atļautu un neatļautu pārtiku. Pieaudzis vīrietis cenšas piesaistīt lauvu tēviņa uzmanību, izdodot visai neciešamas skaņas. Pēdējais punkts uz i ir eksotisko putnu paviljons. Tur var aplūkot eksotisko putnu…sliktas kvalitātes izbāzeņus. Pie krāšņākajiem var par naudu nofotografēties. Viss, man pietiek, dodos uz izeju.
Aizbraucu aplūkot neatkarības laukumu, tad vienkārši klīstu pa pilsētu, gribu nokārtot pāris praktiskas lietas. Kā jau man teica viena meitene hostelī, vietējās sim kartes ārvalstniekiem nepārdod un viss. Vajag lūgt palīdzību vietējiem par mazu un godīgu samaksu. Oskars teica, ka pie bankomātiem var tikt bankās vai viesnīcās un, ieraudzījusi vienu tādu, šauju iekšā un laipnā angļu valodā jautāju par ATM. Jā, esot, lūdzu. Izņemu dolārus, jo tos no rokas maina stipri izdevīgāk kā pēc valsts kursa. Kad prasu, vai varu viņu foajē iedzert kafiju un izmantot internetu, man pārjautā, vai palieku viņu viesnīcā. Saka, ka nē. Nu, tad kafiju lūdzu, bet internetu nē – tas pienākoties tikai viesiem. Nu paldies, tad nevajag arī kafiju, sameklēšu kādu citu vietu.
Iekāpju kādā autobusā uz dullo un nolemju kāpt ārā vietā, kur izskatīsies pēc kafejnīcu rajona. Šoferis vaicā, kurp man vajag, atbildu, ka uz priekšu. Tā kā apsēžos autobusa priekšā, šis pēc brīža pastiepj manā virzienā kūpošu tējas krūzi – “čaj ņehočeš?”. Pateicos, bet atsakos. Civilizācija kā nerādās tā nerādās un tā kā autobuss kā braukt arvien tālāk no centra, lecu ārā lielākā krustojumā un nolemju izmēģināt laimi tur. Pēc piecu kafejnīcu aptaujas, beidzot atrodu vienu ar internetu. Te nu es sēžu, šo ierakstu būšu pabeigusi, sāk jau tumst un lēnām domāju par došanos “māju” virzienā. Jau gandrīz esmu pabeigusi ieraksta ievietošanu, kad neveikls tēvains, garām ejot izrauj manu datora vadu un viss izdziest. Mieru, tikai mieru.
