Lietus, birokrātija un vīnogas

Pamostos brīnišķīgi izgulējusies. Kopš nosūtīju kādu man svarīgu e-pastu, beidzot guļu mierīgi. Hosteļa pagalmā sagaida priecīgs pārsteigums – brokastis. Ieturot tās, pļāpāju ar citiem viesiem, kas Uzbekistānā jau pavadījuši kādu laiku un prasu, ko būtu vērts redzēt – katram ir mazliet cits viedoklis. Interesants ir pāris no Anglijas, kas mēro ceļu ar velosipēdiem – no Francijas līdz Ķīnai. Jau aiz muguras pieci mēneši, cer galā nonākt pēc diviem. Meitene stāsta, ka bijusi pārsteigta par cilvēku laipnību Turkmenistānā un Irānā – cilvēki piedāvājuši pārtiku, kāds irānis pat centies viņiem dot naudu.

Palūdzu viesnīcas saimniekam piezvanīt uz Tadžikistānas vēstniecību, bet nekādu brīnumu – neviens neceļ, viņi sestdienā atpūšas. Pēc pusgada sausuma šodien līst, saimnieks prasa, vai esmu viņiem šito laiku no Latvijas atvedusi. Apstiprinu, ka tā tas ir. Visu rītu piestrādāju par tulku starp saimnieku un pārējiem viesiem, līdz pamostas saimnieka dēls, kas runā angliski.

Pirms došanās prom samainu vēl mazliet naudu – redzēju, ka citi šeit to dara, lai gan tas nav oficiāls rūpals. Saimnieks man vēl piekodina – ja kāds prasa, kur esmu mainījusi, lai saku, ka kaut kur pilsētā. “Kādu naudu?”, izbrīnīta viņam atbildu. “Horošij djevuška”, nosmejas saimnieks un pavadot novēl veiksmi.

Mans namatēvs būs mājās pēc diviem, tikmēr esmu nolēmusi izklaidēties, sameklējot vienīgo Taškentas slēpni. Tas atrodas 4,4 kilometru attālumā un dodos turp kājām. Līst lietus un nekāds lielais prieks brist pa padomju pilsētas nomali nav, bet kas ir, tas jāskatās. Pēc brīža ieklīstu jau glītākā privātmāju rajonā un nevaru vien nopriecāties par milzīgajiem vīnogu ķekariem, kas karājas no terasēm. Pa ceļam kāds drošībnieks mani uzrunā pa gabalu: “U vas…” – jau esmu gatava vilkt ārā pasi vai vēl nez ko uzrādīt, kad viņš turpina “…klasnaja kurtka”. Fū.

Nonāku slēpņa rajonā, bet tā kā tuvumā atrodas skola, tur mudž no cilvēkiem. Cenšos neuzkrītoši vērties visos koku dobumos, kur vajadzētu būt slēpnim, bet neko neuzkrītoši ar savu lielo mugursomu vis neizskatos. Slēpni nevaru atrast, bet šoreiz negribas padoties – vienīgais galu galā. Mirkli palasījusi citu slēpņotāju piezīmes, noķeru vienu ideju, kas izrādās pareiza, un slēpnis ir rokā. Tā, esmu atzīmējusies Uzbekistānā.

Netālu atrodas TV tornis un esmu dzirdējusi, ka tajā var uzbraukt augšā – nolemju izpildīt šo atrakciju. Ierodoties reģistratūrā, sākumā jāsaņem lapiņa, ar to jāizstāv kasē rinda un jāsamaksā paprāva summa – ekvivalenta 15 USD. Tad ar jau adatu printera apdrukātu lapiņu, jāiet atpakaļ uz reģistratūru, kur pēc pases pārbaudes un noskaidrošanas, kurā viesnīcā palieku, tieku pie biļetes un vēl vienas lapiņas. Tad tiek atņemta soma, fotoaparāts, telefons un viss pārējais. Nu drīkst doties uz rindu, lai izietu drošības kontroli. Tur atņem reģistratūras lapiņu, biļeti brīnumainā kārtā drīkst paturēt. Tad vēl nieka rinda uz liftu un var tikt skatu laukumā 6. stāvā. Līdz tam brīdim esmu jau tā “izbesījusies”, ka aši paskatos uz panorāmu, lai saprastu to, ko zināju jau iepriekš – pilsēta, kurā sadzīvo 7 miljoni, ir liela (vispār izrādās, ka tikai 2,3 milj. pēc Vikipēdijas datiem. Tos 7 miljonus izdomāja takša šoferis :). Uz 8. stāvu, kur esot kafejnīca, pat neuzbraucu – mana vienīgā vēlēšanās ir ātrāk tikt projām no šejienes. Uz ielas noķeru taksi, kas mani par 4000 somiem aizved līdz metro stacijai, pie kuras dzīvo mans namatēvs.

Krietnu brīdi sēžu pie stacijas un cenšos noorientēties – nekādi neizdodas atrast naktsmāju ielu, lai gan tai jābūt pavisam tuvu. Beigās eju uz labu laimi virzienā, kur vajadzētu būt ielai, un attopos tieši uz tās. Vēl tikai pastaiga pa privātmāju rajonu, kur pirmo reizi ieraugu dabā augam granātābolus un citus brīnumus. Drīz jau esmu pie namatēva Oskara un viņa labākā drauga četrkājainā Merlina. Mājas pagalmā ieraugu vēl vienu jaunumu – lielu hurmas koku. Augļi gan būšot gatavi tikai tad, kad kokam lapas nokritīs, eh. Bet arī šeit karājas vīnogu ķekari, kuri nevienu vietējo neinteresē, ceru kādu no tiem vēlāk izdīkt.

Oskars saka, ka šovakar došoties ar pāris draugiem uz kafejnīcu pavadīt vienu meiteni, kas pirmdien lido prom, varu pievienoties. Viens puisis esot pārvācies uz Dubaiju, draudzene aizbraukusi pie viņa vienkārši ciemos, bet atgriezusies ar saderināšanās gredzenu. Tāpēc tagad arī pārceļas uz Dubaiju dzīvot. Labprāt piekrītu, jo šodien man ir gana Taškentas kolorīta. Lēnām izmazgāju drēbes, parakstu, atpūšos. Saņemos paprasīt Oskaram par vīnogām. Sākumā viņš saka, ka trepes vajadzēs, bet, kad prasu, vai viņam nav garas šķēres, tad izrādās, ka ir gan. “Labi, tu stāvi apakšā un ķer”, viņš norīko. “Knikt”, un sulīgais ķekars iekrīt tieši rokās. Ogas ir saldas un gardas, nudien nesaprotu, kāpēc viņi paši tās vēl nav noēduši. Bet droši vien tas ir tāpat kā citroni Korfu vai āboli Latvijā. Kas deguna galā, tam nav vērtības.

2 responses to “Lietus, birokrātija un vīnogas

  1. Zane, intensīvi sāku lasīt blogu no Stānām un jau pēc dažām dienām Tavi stāsti manī ir izraisījuši atkarību. Ja kādu vakaru nav jauns stāsts – trauksme un nemiers ir klāt – ātrāk gribu tikt pie šodienas notikumiem :)
    Lai ceļavējš labvēlīgs!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s