Tadžikistānas vīzas medībās

Vakar vakarā aizbraucām ciemos pie Oskara draugiem. Uzzinājuši, ka esmu no Rīgas, šie prasa, vai es zinot tādu Stasu Davidovu. Saku, ka pirmo reizi dzirdu. Esot tāds interneta video apskatnieks no Rīgas, kas pievienojot tiem savus komentārus. Rezultātā pusi vakara viņi man rāda puiša radījumus. Tos noskatījusies, nesaprotu, vai man ir jākaunas, ka esmu ar šo no vienas pilsētas. Daži joki gan bija tīri smieklīgi, tas gan.

No rīta Oskars mani aizved līdz Tadžikistānas vēstniecībai – mans šodienas galvenais uzdevums ir tikt pie šīs valsts vīzas. Stāvu neziņā pie vēstniecības vārtiem, kur pulcējas krietns ļaužu pūlis un domāju, no kura gala sākt. Sākšu ar to, ka runāšu angliski. Uzsaucu vienam no apsargiem un prasu, kas man jādara, lai tiktu pie Tadžikistānas vīzas. “Pasport”, viņš nokomandē un pēc brīža aicina iekšā. Tur vīrs pie lodziņa paņem manu pasi, atver galveno lapu un jautā: “a kto eta ženščina?”. Vilks, laikam tiešām esmu pasi nelāgā dienā kārtojusi. Saku, ka diemžēl es, tikai tagad izskatos daudz labāk, jo ceļoju. Jā, tā esot gan, piekrīt vīrietis. Vīzu varot dabūt 10 dienās. Saku, ka diemžēl tas man ir par ilgu, vai nevar ātrāk. Ja maksāšot dubultā, varot diennakts laikā. Labi, maksāšu. Nu tad ejiet uz blakus ēku, aizpildiet anketu un nesiet šurp.

Esmu tīri vai priecīga par šādu notikumu pavērsienu, līdz ieraugu pūli blakus ēkā. Vai visi pēc anketām, prasu vienam darbonim. Jā, jā, stāviet tik rindā. Noskaidrojusi, kur šajā pūlī ir relatīvais rindas gals, nostājos tur. Kāds tadžiku puisis, kurš runā angliski, cenšas man palīdzēt – vismaz morāli atbalsta. Ik pa laikam kāds piesakās, ka būs pēc manis, bet arī pēc pusstundas esmu rindā pēdējā – visi kaut kā iemanās tikt pie vienīgā anketu devēja ātrāk. Tadžiks izsaka prognozi, ka mēs šodien nepaspēsim – darbalaiks beidzoties pēc divdesmit minūtēm. Lēnām pūlis sāk mazināties, bet manas cerības nav lielas – priekšā joprojām daudz cilvēku. Sākam ar tadžiku puisi apspriest šejienes sistēmu, laikam diezgan skaļi. Pēkšņi no galdiņa lauzītā angļu valodā atskan: “how can I help you?”. Tā un tā, anketu vajag. Vēl pēc minūtēm piecām anketa angļu valodā ir izdrukāta un varu to aizpildīt. Kad tas izdarīts, atgriežos pie galdiņa un atkal bez rindas tieku pie vēl citas veidlapas – iesnieguma (kopā nekādi nedrīkst iedot). Aizpildu arī to un vīrietis bez rindas paņem visus manus dokumentus, sakniedē un ar svinīgu sejas izteiksmi saka, ka varu doties atpakaļ uz pirmo ēku. Tur atkal uzrunāju apsargu un viņš mani ielaiž vēstniecībā. Man ir aizdoma, ka viņi nesaprot, ko jautāju, tāpēc drošs paliek nedrošs – ļauj doties pie tādiem, kas saprot. Iestājos kādā rindā, bet pēc minūtēm desmit atnāk vēstniecības darbinieks un liek visiem apsēsties. Pamanījis mani ar papīriem, šis paziņo, ka man jāiet pie citām durvīm. Citas durvis, neraža, ir jau slēgtas. Tomēr klauvēju un klaigāju caur režģiem, kamēr atnāk angliski runājošais vīrs un saka, ka viņiem beidzies darbalaiks, lai nākot rīt. Uztaisu žēlīgāko no izteiksmēm un saku, ka rīt jau būšu ceļā uz Samarkandu (salti meli, bet doties prom no Taškentas es tiešām gribu pēc iespējas ātrāk). Labi, dodiet šurp, nāciet pakaļ trijos. O, tas ir šodien trijos, uz tādu laimi es pat necerēju.

Man ir trīs stundas laika un iesākumā aizbraucu līdz tūrisma aģentūrai “Marakanda travel”, kas pieder Oskara paziņām. Laipnie cilvēki piedāvā tēju, iztaujā par maniem plāniem un sāk piedāvāt iespējas. Diemžēl nevienai grupai pievienoties nevaru, bet individuālās ekskursijas man ir par dārgu – lētāk par 200 – 300 dolāriem par pāris dienām viņi nepiedāvā. Atvainojos, ka esmu notērējusi viņu laiku, bet neko nepirkšu. Pateicos par padomiem un dodos tālāk. Viena no aģentūras meitenēm mani pavada ārpus ēkas un norāda virzienu, kur varēšu atrast internetu.

To es arī veiksmīgi atrodu un aši norezervēju hosteli šovakaram Taškentā (lai dabūtu reģistrāciju), drošības pēc tomēr norezervēju arī Tadžikistānas anketā norādīto palikšanas vietu (ja nu šiem ienāk prātā pārbaudīt). Padarījusi darāmo, nolemju šeit paēst pusdienas – izskatās, ka daudzi vietējie te nāk pusdienot. Kad nosēžos ar paplāti pie galdiņa, atskan jautājums, vai drīkst pievienoties. Paceļu galvu – tūrisma aģentūras šefs arī atnācis pusdienās. Tad nu iztaujāju viņu pie reizes vēl par apskates vietām Taškentā un kārtējo reizi izstāstu par tagadējo dzīvo Rīgā.

Vēl mazliet paklīdusi pa pilsētu, dodos atpakaļ uz Tadžikistānas vēstniecību. Tur atkal atliek vien bilst nesaprotamu teikumu angliski un varu doties iekšā. Ak, cik šī valodas izvēle šoreiz izrādījās pareiza. Pāris reizes gan es gandrīz sevi nodevu, kad citi apmeklētāji man kaut ko jautāja krieviski. Vīrs man priecīgs sniedz pasi ar vīzu.. no 12. oktobra. Wait, es saku, es taču rakstīju, ka man vajag no 9. oktobra. Šis izvelk manu iesniegumu un baksta vietu, kur rakstīts 12. oktobris. Es atkal rādu, kur rakstīts 9-tais un 12-tais norādīts kā izbraukšanas datums. Labi, kā vēlies. Vīrs ar pildspalvu izlabo vīzā datumu un uzraksta kaut ko līdzīgu “labotam ticēt”. Ceru, ka robežsargi ticēs. Vēl viņš man jautā, caur kurieni īsti braukšu, bet to es nevaru atbildēt. Viņš apgalvo, ka ir tikai viens ceļš kā es drīkstu doties, bet beigās nospļaujas un saka, ka viņu lieta esot izsniegt vīzu, pārējais jau būšot mana problēma. Dikti uzmundrinoši tas neizklausās, bet tad jau manīs.

Tagad jānokārto nākamā slidenā lieta – jātiek atpakaļ vecajā hostelī, ko pirms pāris stundām norezervēju. Kā tad. Saimnieks sagaida mani priecīgs, bet, kad viņš lūdz uzrādīt pēdējo reģistrāciju, bet es paziņoju, ka tā ir viņējā, seja satumst. “Nu, ko darīsim, viņš prasa dēlam?”. Mirkli apspriedušies, abi nolemj mani tomēr paturēt, tikai piekodina, lai nesaku, ka iepriekšējās naktis esmu palikusi pie draugiem. “Tu brauci ar taksi uz kalniem, taksis salūza, paliki tur un gulēji teltī, ja?”. Apstiprinu, ka precīzi tā arī ir noticis un varu doties uz savu veco istabu.

Vēl ir gaišs un aizklīstu līdz netālajam tirgum un pāris vēsturiskiem objektiem. Atpakaļceļā nopērku arbūzu. Mēs nopirkām vienu ar Oskaru, vēl cits mētājās pie Aņas un Argina vannasistabā, bet pie to ēšanas tā arī netikām. Šovakar esmu cieši nolēmusi šo lietu mainīt. Arbūzs maksā vien 2500 somus un ir tieši tik gards un sulīgs, kā iedomājos. Saimnieks man to laipni sašķērē, nav pat jānopūlas. Vēl drusku piestrādāju par gidu starp saimnieku un amerikāņu viesu pāri, tad varu ķerties klāt rakstīšanai. Sēžu tumsā zem hurmas kokiem, graužu arbūzu, rakstu un klausos kā saimnieks spēlē viesiem un savam priekam senu uzbeku stīgu instrumentu. Jā, kaut kā tā es biju iztēlojusies Uzbekistānu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s