Autors: Zane Eniņa

Dziesmusvētki, Drusti un karma
Dzīve 8 jūlijs, 2018 2 komentāru
Šobrīd Dziesmusvētki ir uzslāņojusies pa virsu visiem dzīves notikumiem, sajūtām un pārdzīvojumiem. Vakardiena joprojām vibrē iekšā tik pamatīgi, ka esmu atsaukusies aicinājumam šovakar snaikstīties gar sētu un pēc tam pievienoties uz sadziedāšanās sadaļu. Kā man stāstīja draudzene Maija, tad vakar, kad uz mirkli pieklusušas mašīnas ap VEF rajonu – koris esot bijis dzirdams pat tur.... lasīt vairāk
Mazie un lielie soļi vides jomā
Dzīve 10 augusts, 2018 Pagaidām nav komentāru
Jūs taču zināt, kā tas ir, kad pēkšņi noteikta veida informācija sākt tevi aplenkt, vajāt, izsekot. Tu labi saproti, ka šī informācija jau labi sen ir “kosmosā” un internetā, tā var pat nebūt dižens jaunums, bet pēkšņi tu to pamani, uztver, ielaid sevī. Man pēdējo mēnesi tā ir vides saudzēšanas un pārdomātas saimniekošanas tematika –... lasīt vairāk
Draugs no tālienes
Dzīve 9 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
Sēžu lidostā un beidzot ir laiks rakstīt. Skaidra lieta, ka laiks atrastos arī esot mājās, bet tur atrodas vēl 100 un viena interesanta lieta, ko darīt. Un šķiet, ka pēdējos gados attīstījies tāds kā reflekss – ceļoju, tātad rakstu. Pirms ķeros klāt šī brauciena tēmai, vēlos pastāstīt par kādu jauku apciemojumu pirms dažām dienām. Vērīgs... lasīt vairāk
Uz Santjago, uz Santjago!
Stāsti 10 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
Tad nu tā. Nu jau esmu gaisā, ceļā uz Bordo – tranzīta pilsētu, lai nonāktu Santjago ceļa sākuma punktā, kas šoreiz atrodas Spānijas pilsētā Irun. Esmu nolēmusi pamēģināt noiet Okeāna Ceļu jeb Camino del Norte. Daži līdz šim izlasītie materiāli vēsta pretrunīgas ziņas par šo maršrutu – citi ir sajūsmā par vienmuļo gājumu un iespaidīgajiem... lasīt vairāk
1. diena: Gailenes pēc 33 km
Stāsti 11 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
Biju plānojusi celties pusseptiņos, bet lielās istabas biedri sāka virināt durvis jau ap pieciem, attiecīgi īsi pēc sešiem sapratu, ka nekāda gulēšana nebūs. Tāpat jau bija gana švaki – karstums, nestabilā gulta un daudzie trokšņi rezultējās caurā miegā. Parasti esmu viena no pirmajām, kas pieceļas, bet šeit jau puse auberģes augšā. Kamēr vēl nobeidzu vakardienas... lasīt vairāk
2. diena: Vīnogas ir skābas!
Stāsti 11 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
Kā ceļos septiņos, tā veļos ārā pēc piecpadsmit minūtēm. Auberģē šorīt nav ūdens, kas nozīmē, ka nevar ne zobus iztīrīt, ne ko nomazgāt, bet pats galvenais – paņemt ūdeni līdzi ceļā dzeršanai. Tā nu pustumsā uzsāku ceļu bez ūdens piles ķešā. Sajūta nav omulīga, bet ceru uz kādu drīzu ūdens ņemšanas vietu. Jau pēc pārsimts... lasīt vairāk
3. diena: No ēnas līdz ēnai
Stāsti 13 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
“Šonakt gan varēja tik labi izgulēties, neviens nekrāca”, Elena paziņo pie brokastu galda. Mēs ar jauko vācu sievieti, kuru sauc Mirjama, saskatāmies un kopā papurinām galvu. “Tu tiešām vakar biji nogurusi,” saku Elenai. Naktī netrūka ne krācēju, ne čurātāju, ne gultas grozītāju, nemaz nerunājot par karstumu un bezgaisu. Šodien esmu nolēmusi “ņemt to visu vieglāk”,... lasīt vairāk
4. diena: Aizmirstais ceļš
Stāsti 14 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
Pamostos no tā, ka kāds grabinās pa mantām. Tumsā sagrābstu savu mobilo, lai ieraudzītu uz tā ciparus 5:17. Tiešām? Tas ir neviens cits kā Hang Njims, kurš acīmredzot šorīt iecerējis uzsākt ceļu dikti agri. Es arī esmu mazliet sabijusies, jo šodien jāpārvar divi lieli kalni. Bet tā kā līdz gaismai vēl stundas divas, pagriežos uz... lasīt vairāk
5. diena: Okeāna ceļa pirmās pārdomas
Stāsti 14 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
Iznāku no mūsu istabiņas tumsas blakus zālē un sažmiegtām acīm veros daudzajos cilvēkos, kas brokasto. Laikam esmu arī izspūrusi, jo cilvēkiem, uz mani paskatoties, acīmredzami uzlabojas garastāvoklis. Aizeju līdz vannasistabai un atgriežos ļaudīs jau pieklājīgākā paskatā. Arī vācieši jau brokasto. Brokastis, kā parasti, ir nekādas, bet tā kā nebiju cerējusi pat uz tādām, tad jāņem... lasīt vairāk
6. diena: Lēnāk ir labāk
Stāsti 15 septembris, 2018 Pagaidām nav komentāru
“Nu, vai visi iet uz Santjago?” klusumu pie vakariņu galda salauž sirmais Čārlijs no Aļaskas. Lielākā daļa nomurmina kaut ko līdzīgu “centīsimies” un “cerams”, vienīgi jauns puisis no Vācijas beigs savu gājienu Bilbao. Par to viņš jūtoties vienlaikus priecīgs un bēdīgs. Vēl pie vakariņu galda ir trīs jauni (gan gados, gan neiepazīti) lietuvieši, franču kungs,... lasīt vairāk