Dziesmusvētki, Drusti un karma

Šobrīd Dziesmusvētki ir uzslāņojusies pa virsu visiem dzīves notikumiem, sajūtām un pārdzīvojumiem. Vakardiena joprojām vibrē iekšā tik pamatīgi, ka esmu atsaukusies aicinājumam šovakar snaikstīties gar sētu un pēc tam pievienoties uz sadziedāšanās sadaļu. Kā man stāstīja draudzene Maija, tad vakar, kad uz mirkli pieklusušas mašīnas ap VEF rajonu – koris esot bijis dzirdams pat tur. Un, kas gan ir viena nieka sēta? Arī šeit liels paldies visiem, kas mēnešiem un gadiem loka balsis, kājas un failus, lai sarūpētu šādus svētkus!

Vakarā, ejot no koncerta, bračka vecākais priecīgs norādīja uz divām jaušībām. Pirmā – pilnīgi netīšām satikāmies starp visiem tūkstošiem mazajās Mežaparka ieliņās pirms koncerta, lai kopīgi mērotu ceļu līdz estrādei. Otrā – izrādījās, ka manis un brāļa pirktās biļetes ir vienā sektorā ar dažu rindu starpību. Un mēs pat nebijām saskaņojuši, uz kuru no visiem svētku pasākumiem iesim.

Bet labi. Rīt vēl būs attapšanās no svētkiem un tad jau būs jāmetas atpakaļ ikdienā, kas manā gadījumā būs teju kā kārtējā “jaunā dzīve”. Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu izveikusi dažus labus pagriezienus, kuru dēļ mana ikdiena izskatās stipri citādāk. Pirmais – esmu aizgājusi no darba. Īsumā – septiņu mēnešu laikā pārliecinājos, ka darbs valsts sektorā nav man. Par spīti ļoti interesantajam tēmu lokam, daudziem foršiem kolēģiem un visā visumā cilvēciskajai attieksmei – vienā brīdī sapratu, ka “nebūs”. Paldies visiem par šo interesanto laiku un tiekamies citās lomās!

Otrā lieta – esmu nopirkusi zemi laukos. Tikko saņēmu ziņu, ka visas juridiskās formalitātes ir nokārtotas, tā sacīt – it’s offical! Tagad man pieder daži hektāri pāris kilometrus no Drustiem. Vēl tur ir veca, veca māja, daudz upeņu krūmu, fantastiska tūja un skats uz pamali, viens latvānis un ļoti daudz darba. Ja jautāsiet, kāpēc un vai man to vajag – nezinu. Bet bija tāda sajūta, ka jānopērk. Arī šīs vietas sakarā varu pastāstīt par divām jaušībām. Pirmā – pēc vienas no apskates reizēm piestājām pie tuvākajiem kaimiņiem aprunāties. Sākumā atturīgi, bet pēc tam jau atsaucīgi, pāris labākajos gados stāstīja par savu dzīvi “šaivietā”. Sarunas gaitā palūdzu arī telefona numuru, lai varu sazināties, ja ienāk prātā vēl kāds jautājums. Un noslēgumā pastāstu, ka mani kontakti atrodami šajā blogā – ja nu arī viņiem kas svarīgs iešaujas prātā. Pie bloga nosaukuma pāris saausās. Pag, kā mani saucot. Tā un šitā. Abi nosmejas. Esot mani atbalstījuši Pingvīna laikā. Tūlīt arī “salīmēju” manā priekšā stāvošā vīrieša vārdu un uzvārdu ar paldies bildēm – es viņam drošības labad kādas desmit uztaisīju, tagad būs iemesls nodot. Un otra jaušība – sarunājam ar iepriekšējo īpašnieku pirms došanās pie notāra padzert kafiju un iepazīties, lai nav jāveic darījums starp diviem svešiniekiem. Viņš ierodas kopā ar sievu un mazo. Bet sieva, kā izrādās, ir man ļoti labas un ilggadējas paziņas meita. Inese, čau! Un – ja man ir kādi draudziņi Drustu apkaimē, priecāšos par to uzzināt, mazums kādi interesanti nākotnes nolūki sanāk.

Trešais stāsts gan neizceļas ir vērienu, bet man ļoti patīk arī tādas, mazas mīļas ikdienības. Braucu pagājušo nedēļu no mācībām (ā, jā, tagad līdz gada beigām man visas sestdienas aizņemtas – mācos “baletu”) un redzu, ka Juglā stopē divi puiši ar uzrakstu “Tallina”. Piestāju un piedāvāju šos aizvest līdz Tallinas šosejai, kur viņu izredzes dabūt pareizo auto manāmi pieaug. Sākumā šie ir šaubu pilni – vakar kāds labvēlis Lietuvā abus aizvedis mazu gabaliņu un atstājis starp divām šosejām, kur visi nesas uz 120. Tomēr beigās jaunieši piekrīt vedumam – zviedru mūziķi, kas dodas mājupceļā, lai paspētu uz kaut kādu festivālu. Ieraudzījuši ērto pieturu Tallinas šosejas malā, viņi nebeidz vien pateikties. Izlaižu šos un braucu mājās dikti labā noskaņojumā un domāju, ka šāds karmas uzlabošanas process pats par sevi ir prieka avots. Pārbraukusi konstatēju, ka karma jau ir materializējusies sūdu čupā. Pie mājām noplīsis smagais un to nav varējuši uzcelt uz evakuatora ar pilnu kravu, tāpēc šoferis lūgtin lūdzies, lai ļaujot daļu “mantas” izgāzt pagalmā. Un es visu pavasari domāju – kā lai tiek pie neliela daudzuma ar kūtsmēsliem. Lūdzu!

Tā, lūk, man iet. Tagad, vasarā, pilnas rokas ar visādiem āra darbiem un pilna māja ar ciemiņiem, rudenī droši vien iepakošu sevi uz paplātes un piedāvāšu visādiem projektu darbiem un avantūrām. Ceļot? Līdz gada beigām tā nopietni nē (skatīt punktu par mācībām sestdienās). Pēc tam dzīve un veselība rādīs. Šobrīd ceru starp visiem darbiem un nedarbiem pa Latviju paganīties.

2 responses to “Dziesmusvētki, Drusti un karma

  1. Interesanti, vai lēmums par darbu bija saistīts ar to, valsts darbs visdrīzāk ieliek cilvēku “noteiktos rāmjos”, piemēram, būt uz vietas “no zvana līdz zvanam” + neļauj izvērsties ārpus kaut kādiem pieņemtiem “standartiem”. Protams, lēmumu atbalstu. Ja ir skaidrs, ka tas nebija Tev, kā cilvēkam, kā personībai, tad tā bija vienīgā pareizā izvēle.

    • Tas ir garāks stāsts. Rāmji bija daļa no tēmas, bet ne galvenā. Un, kā jau minēju, citam tā ir lieliskākā vieta, kur būt, man izrādījās – īsa, bet intensīva pieredze.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s